Ukraiņu jaunietes saprot – ja neko nedarīs, tad zaudēs savu valsti 24
“Tagad es esmu pārliecinājusies, ka karš var sākties pilnīgi ne no kā, ko Putins arī ir izdarījis,” secina ukrainiete Ludmila Lompasa. Ukrainas iedzīvotāji turpina nezaudēt cerību labajam, par spīti tam, ka dzīve viņiem pašlaik ir traģiska. Ludmila kopā ar Mariju Kriučoku un vēl citiem jauniešiem ir atbraukusi no Ukrainas uz Rīgu, lai piedalītos Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības (ES) Padomes rīkotajā Austrumu partnerības jaunatnes forumā, kas notika Rīgā no 9. līdz 11. februārim. Forumā piedalījās aptuveni 200 jauniešu gan no Eiropas Savienības, gan no Austrumu partnerības valstīm.
Abas jaunietes, Ludmilu Lompasu (26 gadi) un Mariju Kriučoku (21 gads), aicināju uz sarunu, lai viņas dalītos savā pieredzē par notikumiem Ukrainā.
– Mēs par notikumiem Ukrainā uzzinām no medijos lasītā un redzētā, bet ko jūs varat pastāstīt par pašlaik valdošo atmosfēru valstī?
Ludmila: – Dažkārt, no vienas puses, es vienkārši jūtos bezspēcīga, par to domājot un runājot, bet, no otras puses, – mēs esam stipri, lai cīnītos pret to. Līdz šim esam dzīvojoši mierīgu dzīvi un nezinājām, kas ir konflikts. Bijām dzirdējuši par konfliktiem citās valstīs, bet nekad pat nespējām iedomāties, ka tāds varētu sākties pie mums, Ukrainā. Tagad es esmu pārliecinājusies, ka karš var sākties pilnīgi ne no kā, ko Putins arī ir izdarījis. Mums, jaunajai nākotnes paaudzei, ir jāmācās būt tolerantākiem, atvērtākiem vienam pret otru un citām kultūrām, bet mums nav jāmēģina kaut ko mainīt tikai tāpēc, ka vienam cilvēkam ir taisnība.
Marija: – Pašlaik ir ļoti grūti. Ja godīgi, neesmu pārliecināta, vai Ukrainā vispār kāds ir pozitīvi noskaņots. Protams, ir cilvēki, kas dalās pozitīvajā pieredzē un mūs iedvesmo. Mēs esam ļoti priecīgi, ka atbrauca gruzīni, kā arī speciālisti no Eiropas Savienības. Mēs nejūtamies atstāti vieni paši. Protams, mums arī ļoti daudz jāpiestrādā pašiem pie sevis un sabiedrības attīstības. Bet man ir bail, ka karš var kļūt ļoti ilgs. Tas ir fiziski ļoti grūti. Vēl grūtāk ir tad, kad kādas paziņas tēvs dodas armijā un tiek nogalināts… Cilvēki Ukrainā cenšas tam tikt pāri, jo saprot – ja apstāsies un neko nedarīs, tad zaudēs visu – zaudēs ne tikai karā, bet arī savu valsti.
– Vai jaunieši arī iesaistās dzimtenes atbrīvošanā?
Ludmila: – Ļoti daudzi jaunieši brīvprātīgi dodas gan karot, gan arī palīdzēt ievainotajiem. Domāju, ka arī pēc kara šie jaunieši turpinās brīvprātīgā darba misiju. Savukārt citi tiek iesaukti armijā piespiedu kārtā.
– Ukrainas iedzīvotāji ir dusmīgi? Uz ko?
– Mēs esam ļoti nikni uz Putinu. Briesmīgi ir tas, ka viņš tagad radījis divas dažādas valstis, kas ienīst viena otru! Bet mēs nevēlamies, lai cilvēki viens otru ienīstu. Protams, nav tā, ka mēs ienīstam krievus, tomēr viņi ienāca mūsu zemē, lai nogalinātu mūsu brāļus un tēvus. Varbūt viņi to paši nevēlējās, bet viņiem tiek “izskalotas smadzenes”.
Marija: – To nevar apgalvot par pilnīgi visiem Ukrainas iedzīvotājiem. Pēc dzirdētās informācijas aptaujās, cilvēki, it īpaši tie, kas dzīvo Krimā, ir nelaimīgi par to, kas tur notiek. Viņi ir kļuvuši vēl lojālāki Ukrainai. Pārējā Ukrainas daļa un tās iedzīvotāji ir savā ziņā pat izsmelti un iztukšoti no visa tā, kas ir noticis visu šo gadu garumā mūsu zemē. Mēs pat vairs neesam dusmīgi, jo tas stresa līmenis, kas, piemēram, bija pirms gada, ir kļuvis par normālu parādību mūsu ikdienā. Cilvēki jau iemācījušies ar to samierināties. Tomēr šādās situācijās ir grūti saglabāt kritisko domāšanu.
– Vai Ukrainai vajadzētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti?
Ludmila: – Mēs jau esam ceļā uz to, ja runā, piemēram, par demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu. Mēs neesam tālu no Eiropas Savienības, bet mums vajadzētu tikt galā ar infrastruktūru un ekonomisko pusi.
Marija: – Es neesmu pārliecināta, vai visās ES valstīs vēlas, lai Ukraina kļūtu daļa no savienības. Domāju, ka tas drīzāk ir jautājums par kooperēšanos ar citām valstīm un kultūrām. Piemēram, šeit, Austrumu partnerības jaunatnes forumā, mums ir izveidojusies lieliska komunikācija ar jauniešiem no citām valstīm un kultūrām. Eiropas Savienība varētu dalīties ar savām iespējām.
– Kādas cerības lolojat par tuvāko nākotni Ukrainā?
Ludmila: – Esmu pārliecināta, ka Ukrainā viss būs kārtībā. Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kas ir aizbraukuši prom, lai studētu vai strādātu, bet viņi atbrauc atpakaļ, lai parādītu, ka ir daļa no mūsu valsts. Tieši tagad mēs varam kaut ko mainīt atšķirībā no citām valstīm, piemēram, Rietumeiropā, kur sistēma stabila un cilvēkiem nav šādas iespējas. Ukrainā pašlaik viss mainās. Varētu teikt, ka dzīvot Ukrainā tagad ir ļoti iedvesmojoši. Protams, ir ļoti sarežģīti, skumji un traģiski, taču mums vēl ir cerība labajam.
Jā, tas prasīs daudz laika, vēl mirs ļoti daudz cilvēku, un Eiropa atkal būs pārāk flegmatiska, lai mums palīdzētu, lai gan mums patiešām ir nepieciešams jūsu atbalsts. Mēs esam ļoti pateicīgi Baltijas valstīm un Polijai par sniegto atbalstu līdz šim, jo jūs ļoti labi saprotat, kā Krievija uzvedas. Jūs esat dalījušies savā pieredzē.
Marija: – Es negrasos pamest Ukrainu un nogaidīt laiku, kad mana valsts būs kļuvusi citāda. Protams, mūsu paaudzes cilvēki nav ļoti patriotiski, jo pirms kādiem 20 gadiem šā vārda nozīme ir bijusi citāda nekā tagad mums. Taču domās mēs esam patriotiski. Cits jautājums, cik ļoti mēs katrs spējam dot savai zemei. Piemēram, lai to ātrāk atjaunotu, daudzi no mums dodas uz ārvalstīm, studē un iegūst jaunu pieredzi un plāno doties atpakaļ uz Ukrainu. Daži veido biznesa grupas un plānus, lai ieguldītu valstī pēc iespējas ātrāk. Taču kara dēļ mēs nevaram zināt, kas notiks rītdien…
