Sēdvietu plānošana šobrīd atgādina “kuģu šaušanu”! Saruna ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai arī valdība no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem nolēma piešķirt 10,6 miljonus eiro, lai stabilizētu finanšu situāciju valsts kultūras iestādēs, tostarp teātros, Liepājas teātris kā pašvaldības kapitālsabiedrība palicis ārpus šīs palīdzības saņēmēju loka.
Kultūras ministrija, atbildot uz teātra sūtīto atbalsta lūgumu, aicina izmantot Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursus, kā arī likumā paredzētās atbalsta iespējas pašvaldībām. Teātra direktors HERBERTS LAUKŠTEINS sarunā ar “Latvijas Avīzi” situāciju uzskata par netaisnīgu, taču sola nepadoties – lai teātris varētu uzsākt jauno sezonu rudenī, atbalstu meklēs gan pašvaldībā, gan valdībā.
Kāda šobrīd ir Liepājas teātra situācija? Jūs pirmie jau 8. maijā paziņojāt par sezonas beigām.
H. Laukšteins: Ārkārtējo situāciju maijā pagarināja līdz 9. jūnijam, oficiāli Liepājas teātra sezonas beigas bija paredzētas 15. jūnijā – tas nozīmē, ka dažās atlikušajās dienās mēs neko neiespētu, tāpēc nolēmām sezonu pārtraukt jau maijā.
Palikām parādā skatītājiem – netika nospēlētas trīs pirmizrādes – Viestura Meikšāna “Dēmons”, Dmitrija Petrenko “Mališ” un Māras Ķimeles “Satraukums” –,
kā arī vairāk nekā 70 repertuāra izrādes, uz kurām bija nopirktas biļetes par 81 619 eiro.
Nenospēlētās pirmizrādes esam ieplānojuši oktobrī – 3. oktobrī iecerēta “Dēmona” pirmizrāde, ko plānojam kā sezonas sākumu.
Pirms krīzes teātrī bija 108 darbinieki, ieskaitot aktierus. Apmēram 30% ir dažādās pauzēs – bezalgas atvaļinājumos, ir norunas ar goda vārdu, ka atbrīvojam cilvēkus, bet vajadzības gadījumā viņi varēs atgriezties.
Dīkstāves pabalsti viņiem nepienācās, tāpēc kā mazākais ļaunums tika izvēlēts bezdarbnieka pabalsts. Mums ir svarīgi saglabāt komandu, kas ir laba.
Šobrīd aktieri ir devušies atvaļinājumā līdz jūlija vidum. 1. augustā laukumā pie teātra esam plānojuši skatītāju iecienīto Teātra dienas koncertu. Esam iesnieguši 3500 eiro atbalsta pieteikumu pilsētai, kas šogad nerīko vairākus pasākumus – koncerta finanses esam saplānojuši tā, lai būtu pa nullēm, ja biļetes būs izpārdotas.
Augustā esam iecerējuši arī dārza koncertus Teātra ielas 3 ēkas dārzā, lai notiktu kaut kāda darbība. Septembrī, iespējams, domāsim par kādām mazo formu izrādēm.
Būs jāmaina nākamās sezonas repertuārs?
Ne tikai nākamās, bet arī aiznākamās, jo plānojam vismaz divus gadus uz priekšu. Šobrīd plānotos rudens jauniestudējumus aizstās pavasarī nenospēlētās pirmizrādes, kā arī Ziemassvētku koncerti.
Pirms ārkārtējās situācijas nākamo sezonu bijām plānojuši atklāt ar Sergeja Zemļanska izrādi “Spēlmaņi”, nu tā pārceļas gadu uz priekšu – tādēļ būsim spiesti pārcelt arī pēc gada paredzēto Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumu.
Gaidāmajā sezonā bija paredzēta arī Viestura Roziņa debija ar bērnu izrādi “Nāriņa”. Novembrī bija paredzēta situāciju komēdija – Rolanda Atkočūna iestudētā “Vakariņas ar muļķi”, bet janvārī izrāde “Kā mīl tā otrā puse” – Gundara Silakaktiņa debija Liepājas teātrī.
Īpašs notikums būtu bijis Dž. Dž. Džilindžera atgriešanās Liepājā ar “Jauno līgavu” iestudējumu viņa paša dramatizējumā.
Teātrī strādātu arī Regnārs Vaivars, tāpat bija paredzētas “Cietsirdīgās spēles” ar Dmitriju Petrenko, kā arī vasarā “Jaunības slimības” pēc Ferdinanda Bruknera lugas – mūsu jaunā teātra kursa diplomdarba izrāde Māras Ķimeles vadībā. Šobrīd nevaram īsti paredzēt finanses, līdz ar to tas ietekmē arī radošo procesu. Protams, nezinu arī, kādi līdzekļi teātrim tiks piešķirti finanšu gada sākumā – janvārī, sezonas otrajai pusei.
Nenotikušās izrādes pārcelsit, atcelsit?
Šobrīd ir grūti pateikt, vai šīs izrādes tiks pārceltas vai arī rīkosimies citādi. Iespējams, ka ierobežojumi telpās – divu metru distance – saglabāsies vēl labu laiku, un tas nozīmē, ka mūsu teātra zālē varēsim sasēdināt 120 līdz 130 cilvēkus līdzšinējo 586 vietā, tātad – aizpildīt ceturto daļu zāles.
Sēdvietu plānošana šobrīd atgādina “kuģu šaušanu”.
Vislabāk un visvienkāršāk būtu atdot cilvēkiem naudu un sākt spēlīti no jauna, jo šobrīd nezinām, kā atgriezt izrādi tā, lai tas būtu visiem pieņemami. Tomēr šie gandrīz 82 tūkstoši eiro pašlaik “karājas” gaisā. Šobrīd maksājam algas un aktuālos rēķinus, bet septembrī būsim situācijā, kad budžets nesegs pat algas, plus būs vēl parāds skatītājiem.
Valdība paredzējusi 10,6 miljonus eiro dažādu kultūras iestāžu, tostarp valsts teātru atbalstam Covid-19 apstākļos. Liepājas teātris paliek ārpus filtra, jo nav valsts teātris, bet pašvaldības kapitālsabiedrība.
2009. gadā, krīzes situācijā, kad izskanēja doma par Liepājas un Daugavpils teātru likvidēšanu, Liepājas teātris tika “atdots” pašvaldībai, un šajā laikā no pašvaldības saņēmis gadā vidēji vienu miljonu eiro. Pārējos 46 procentus no kopējā budžeta (ap 2 miljoni eiro) esam piepelnījuši klāt paši.
Toreiz šis modelis izglāba teātri no nogremdēšanas, bet tagad esam situācijas ķīlnieki un palikuši ārpus atbalstāmo loka.
Tā ir netaisnība! Ārkārtējā situācija bija valsts noteikts pasākums, un valsts aizliedza Liepājas teātrim strādāt. Eiropa pasniedza palīdzīgu roku, taču Eiropas piešķirtie līdzekļi nav valsts nauda, bet līdzekļi, lai izkļūtu no ārkārtējas situācijas. Tad kāpēc vecākais Latvijas teātris tiek atstāts ārpusē? Ja atbalstu no valsts vai pašvaldības nesaņemsim, teātris apstāsies jau septembrī. Ir skaidrs, ka paši no šīs situācijas izkļūt nevaram.
Vai ir notikušas kādas sarunas ar Kultūras ministriju, valdību vai pašvaldību par atbalstu Liepājas teātrim?
Līdz šim ir bijis viens Kultūras ministrijas paziņojums, ka Liepājas teātris un reģionālās koncertzāles ir ārpus valsts palīdzības atbalsta loka. Iesniedzu Kultūras ministrijai oficiālu vēstuli (12. jūnijā. – A. K.), kurā lūdzam piešķirt atbalsta summu Liepājas teātrim, 578 956 eiro, tajā iekļautas dīkstāves algas par piecarpus mēnešiem (497 337 eiro), kā arī jau minētie 81 619 eiro, ko esam parādā skatītājiem par nenotikušajām izrādēm.
Saņēmām atteikumu, tāpēc plānoju vērsties Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā vai pie Finanšu ministra.
Liepājas teātris palika aiz borta arī janvārī, kad kultūras darbiniekiem tika pacelta alga, bet mūsu dotācija no pašvaldības praktiski nemainījās, bijām spiesti veikt iekšējas manipulācijas, lai Egons Dombrovskis nebūtu sliktāk novērtēts kā Artūrs Skrastiņš tikai tāpēc, ka viens ir Rīgā, bet otrs – Liepājā.
Būtu nepieciešams aktīvāks dialogs starp Kultūras ministriju un pašvaldību vienas nozares ietvaros, lai šie notikumi ietu roku rokā.
Pats esmu Kultūras ministrijas Latvijas teātra padomē, taču neatceros, kad pēdējo reizi mēs būtu sanākuši kopā.
Ir jābūt atbildīgo dialogam, šajā gadījumā – starp Kultūras ministriju un pašvaldību. Pašreizējā situācijā vienīgais atbalsta avots ir pašvaldība, kurai tiek ieteikts šim nolūkam naudu aizņemties. Vēl pēdējās pāris nedēļas teātris ir atvaļinājumā, bet jūlija vidū tā darbība atsāksies, un mēs gribētu kādu skaidrību. Meklēsim visus ceļus, lai teātris varētu turpināt darboties.
No pašvaldības esmu saņēmis solījumu, ka muguru mums nepagriezīs, tāpēc, protams, teātris turpinās šo dialogu. Tomēr, ja Latvijai ir piešķirta Eiropas nauda, kas sadalīta pa nozarēm, kurām nepieciešams atbalsts, tad ir normāli, ka valsts, kas izsludinājusi ārkārtējo situāciju, parūpējas par visiem, lai krīzes situācijā šīs nozares atgrieztos normālā dzīvē.
Iespējams, ir laiks mainīt Liepājas teātra statusu uz valsts teātri?
Manos plānos tas ir. Manā skatījumā loģiski būtu, ka pilsēta uztur infrastruktūru, bet saturu finansē Kultūras ministrija. Šobrīd mans priekšlikums vēl gaida savu kārtu, jo esam aizņemti aktuālajos darbos, “dzēšot ugunsgrēku”, proti, plānojot un pārplānojot izrādes, viesrežisoru, aktieru darbu.
Pavasarī studijas beidz Liepājas teātra kursa aktieri. Joprojām plānojat nākamajā rudenī viņus uzņemt štatā?
Mēs stipri cīnījāmies par to, lai šis kurss tiktu apmācīts Liepājā, nevis Kultūras akadēmijā un mēs nezaudētu jaunos aktierus, kā tas bijis agrāk. Kursu finansē Liepājas pašvaldība, un mēs viņus jau līdz šim pamazām ieplūdinājām repertuārā, mūziklā “Purva bridējs ugunī” piedalījās gandrīz visi.
Rudenī viņi turpinās mācības, atlicis ceturtais kurss. Ja ir bijis pusalfabēts, tas jānoskaita līdz galam. Neuzņemot viņus štatā, ieguldītā nauda būs nomesta zemē. Tāpēc ceram, ka 2021./2022. gada sezonas sākumā visiem desmit studentiem būtu jānonāk Liepājas teātra štatā.
Saprotu, ka šobrīd ir pavirzījies uz priekšu arī ilgi gaidītais Liepājas teātra Mazās zāles jautājums. Pašreizējā situācija to atkal nepaildzinās uz nezināmu nākotni?
Liepājas teātrim Mazās zāles jautājums bijis aktuāls vienmēr, jo tās gluži vienkārši nav. Līdz šim esam knapinājušies ar telpu “Lielajā dzintarā”, kas ir izstiepta, eksperimentāla, galīgi nav piemērota teātrim, jo ir bez palīgtelpām dekorācijām un rekvizītiem.
Pretī Liepājas teātrim Teātra ielā 3 ir arhitekta Berči (Pauls Makss Berči, 1840–1911, bijis Liepājas galvenais arhitekts. – Red.) projektētā bankas ēka. Pēc Latvijas Bankas filiāles slēgšanas pašvaldība ēku tagad lēmusi piešķirt Liepājas teātrim Mazās zāles izveidošanai.
Pirms mēneša valsts nodeva šo māju pašvaldības Nekustamā īpašuma pārvaldei. Ir apsolījums, ka varēsim tur darboties, līguma gan vēl nav.
Mūsu vīzija ir Mazā zāle ar vismaz 150 vietām, taču ēkas pašreizējais plānojums – vēsturiskā bankas darījumu zāle – šim mērķim neatbilst, un būtu nepieciešama papildu telpa jeb vienkārši būvētā “black box” ar amfiteātri.
Gada laikā ir jāsakārto tas, kas tur ir pašreiz, un pēc tam ķersimies klāt pie piebūves. Šobrīd nevaram atbildēt uz to, kā pandēmija ietekmēs šos plānus, bet, tos atbīdot, ēka netiek izmantota un brūk.
