Anda Līce: Cik no tiem, kas boikotēja “Maxima” to turpina darīt? 36
Cik viegli laika prognozes maina vējš, šis neredzamais un neparedzamais spēks, kas rodas, kad siltais gaiss virzās augšup, bet aukstais – lejup! Vai līdzīgi nenotiek arī ar daudzām citām parādībām, piemēram, politiku? Ar lielu blīkšķi izgāzās politikas pazinēju prognozes gan par breksitu, gan ASV prezidenta vēlēšanām. Līdzīgi notiek arī ar ekonomikas prognozēm. Tikai retie, ar īpašu ožu apveltītie, spēj tuvināt savas prognozes briestošajiem notikumiem. Ierindas pilsoņi gadiem ilgi ar vienu sirds kaktiņu nebeidz bērnišķīgi ticēt brīnumiem – jaunai politiskai partijai, jaunam prezidentam, jaunai Saeimai, piemirstot pamatpatiesību – tauta taču joprojām ir tā pati vecā.
Jaunā gadsimta pamatizjūta ir neziņa. Mēs neko nezinām nedz par savu un mums tuvo cilvēku nākotni, nedz mūsu valsts, ES un visas planētas rītdienu. Lai sevi kaut kā no šīs neziņas norobežotu, mēs pieņemam vērotāja lomu un sakām: “Redzēs, ar ko tas viss beigsies.” Starp citu, to pašu ir teikušas arī iepriekšējās paaudzes. Tās ir veltīgas cerības, jo viss nekad nav beidzies un nebeigsies. Lai apklusinātu neziņu, mēs, pārtraucot cits citu, skaļi izsakām savu viedokli, komentējam citu runas, iznīcinoši kritizējam, saprotams, ne jau sevi. Savos minējumos un paredzējumos sitamies kā tauriņi pret loga stiklu, līdz neziņa pārvēršas par tādu kā sava veida mierinājumu. Varbūt tas ir pareizi, jo varam nodoties tieši savai dzīvei un savam darbam.
Mūs līdz apdullumam caurām diennaktīm bombardē pasaules ziņas, un mēs nezinām, ko ar tām iesākt. Lielākoties tās neko labu nedod, vien uzdzen augšā asinsspiedienu, laupa miegu un izraisa depresiju. Katram pašam ir jājūt, ko un cik no planētas smaguma viņš spēj panest. Tas nozīmē, ņemot talkā šodien plaši pieejamos pētījumus par cilvēku sugu, jāmācās daudz dziļāk iepazīt sevi. Cik neiedomājami daudz enerģijas un laika mēs izniekojam dažādās neprasmīgi rīkotās diskusijās, dienišķā kurnēšanā, anonīmos komentāros internetā, zīmējot plakātiņus un salstot piketiņos. Tas ir noiets ceļš, bet streikiem un boikotiem mēs nespējam saņemties. Cik no tiem, kuri pirms trim gadiem boikotēja lielveikalu “Maxima”, to turpina darīt arī šodien? Vai nav muļķīgi lepoties ar to, ka esam sīksti kā kārkli, un padevīgi paciest, ka mums mauc mizu? Ir pierasts. Tāpat kā pie tā, ka spēks aiziet svilpē. Kauns klausīties, kad it kā nopietnā diskusijā par to, ko Latvijai vajag darīt, lai izkustētos no šā brīža purva, politiķi spriež, kā apsteigt Igauniju. Lai kādu apsteigtu, tas vispirms ir jāpanāk.
