Daļai ir “aizgājis ciet širmis”, bet diez vai asiņainas bildes palīdzēs 1
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sen nebija satiksmes drošības kampaņu klipiņi redzēti. Nu viens tautās palaists. Un divējas sajūtas atkal modinājis. Pirmā – labi, ka kāds (šoreiz autora godā Valsts policija) tomēr mēģina braucēju prātus koriģēt. Otrā – nu nez vai šitā vajadzēja…
Kas tā par dīvainu pārliecību, ka “mērķauditoriju”, kura esot jaunieši, var iespaidot mākslīgu asiņu šķiešana ekrānos? Viņi jau sen ir ne tādas vien filmiņas atliku likām saskatījušies. Turklāt pašu pieredzē lielākajai daļai avāriju nemaz nav. Viņi uzskata, ka brauc labi. Labāk par tiem, kuri velkas kā gliemeži. Un, iespējams, ka tā arī ir.
Pārāko pagājušās nedēļas figurēšanas izrādi (vajadzēja ar dronu uzfilmēt – superklips būtu gatavs) es redzēju uz Vanšu tilta. Un to ar ātrumu tā ap 110 km/h izpildīja dāma, kurai, iepējams, ir dēls “mērķauditorijas” vecumā, kura brauca nevis ar “bembi”, bet “Dacia Duster”.
Šorīt uz Daugavgrīvas šosejas (ātrums 80 atļauto 70 vietā) manā atpakaļskata spogulī krietnu laiku rēgojās sirma “Volvo” vadītāja ģīmis. Viņš, lūk, domā, ka piecu metru distance ir pareizā. Un agresīviem jauniešiem domāto klipiņu nez vai skatīsies. Ja skatīsies – ko tas viņa smadzenēs mainīs? Ko tas mainīs komercšoferu ieradumos? Vai, šausmeni noskatījušies, kravas busiņi pa Imantas loku vairs nebrauks 90 km/h? Brauks. Un ne tikai busiņi. Uz Salu tilta šo finansiāli izdevīgo (viņuprāt, jo būtiski ātrāk šāds stils pie mērķa nemaz neaizved) režīmu izvēlas pat 30 tonnas smagi furgoni.
Turklāt 99 procentos gadījumu tie šķiež nevis asinis, bet nervus, čakarē normāla brauciena noskaņu. Remontējamā Jūrmalas šosejas gabalā virzienā uz Rīgu sestdienas vakarā, piemēram, spilgtākais agresors, manuprāt, bija nevis kāds no tiem, kuri par spīti zīmei “70” trešajā joslā vilka ar kādu simtiņu, bet tas, kurš otrajā (nevis pirmajā, kā noteikumi ārpus apdzīvotām vietām parasa!) dudināja ar 65.
Dinamiskie manevri visbiežāk savērpjas tieši ap šādiem formāli pareiziem pilsoņiem, kuri joprojām nezina, ka gandrīz visi spidometri rāda vairāk par faktisko ātrumu, kuri pie Spuņciema radara (ar atkārtotu un tikai aklajam neievērojamu zīmi “90”) “atmet” līdz 70 km/h…
Un “mērķauditorija” to neiztur… Klips palīdzēs? Kā jums šķiet – jautāju dažiem kolēģiem no “Gada auto” žūrijas.
Agris Staņēvičs: “Tas, ka pašlaik jūtami ir kļuvusi agresīvāka braukšana Rīgas ielās, ir fakts. Bija jau tādi hiperaktīvie arī pirms krīzes, bet acīmredzot, daļai autobraucēju šai psiholoģiski grūtajā laikā ir “aizgājis ciet širmis”.
Jānis Mežulis: “Šādas vispārējās audzinošās aktivitātes ir domātas tikai likuma paklausīgajiem pilsoņiem. Jo tikai viņi ir tie, kas šādas lietas skatās un, iespējams, iespaidojas no tām. Manī šādi klipiņi rada nomācošas sajūtas. “Vīlētājus” šīs aktivitātes nesasniedz.
Tā ir pirksta kratīšana, kas domāta visiem un rada vēl papildus agresiju, kas vērsta uz jebkuru satiksmes dalībnieku, kurš nevelkas kā gliemezis. “Mērķauditorijai” tas neder, jo klipa taisītāji nav veikuši rūpīgas analīzes – kur un kā tad tie cilvēki mirst.
Jā, tieši dienas laikā, labā redzamībā. Statistika nerunā par tiem bojāgājējiem, kuri paši nav parūpējušies par savu drošību, klenderējot par brauktuvi tumšā laikā. Laikam man tas ir paslīdējis garām, bet neesmu redzējis nevienu klipu, kurš mācītu, ka gājēju pāreju nedrīkst šķērsot, nepaceļot galvu.
Lai mācītu kādu dzīvot, vispirms, pašiem būtu jāsaprot kur ir problēmas sakne. To es šajā “ķinītī” neredzu. Amatpersonas nav veikušas savus mājasdarbus. Pusdarbs.”
Tā, lūk. Klipi nepalīdzēšot. Ko tālāk? Mācīsimies dzīvē un dabā. Saudzēsim savus un citu nervus. Pilsētniekiem iesaku vienkāršu līdzekli. Brīvdienā izmetiet kādu garāku ziedu laika līkumu. Kurzeme, kurā pabiju, rapša lauku greznota, ir vienkārši fantastiska. Šķiet – pat ozoli zied…