Anda Līce: Nepalaist globālajos vējos latvietību 7
Ik gadu tautas sēru dienās mēs ejam ar puķēm pie krustiem un piemiņas akmeņiem. Nācēju pulciņš ar katru gadu sarūk – vecie iet prom, un jaunie klāt nenāk. Tas ir saprotams – tās nav viņu sāpes, viņiem ir savējās. Pienākums, ja to uzliek ar pavēli, kļūst par slogu un, ja tā jēgu īsti neizprot, rada nepatiku un pretdarbību.
Visi pie akmeņiem noliktie ziedi novīst. Un, ja tie ir vienīgais, ar ko mēs varam saglabāt piemiņu, tad tas ir nožēlojami maz. Cik ilgi mēs piemiņas brīžos vienīgi skumsim? Šajās vietās metronoms skaita laiku, ko mēs katrs varētu piepildīt ar daudz dziļāku saturu un īstenot kaut daļiņu no aizgājēju sapņa. Kaut daļiņu nevīstošā. Vienīgi pieminēt viņus – tā ir mazā apņemšanās. Lielā būtu – radīt un atstāt kaut ko paliekošu, piemēram, iestādīt piemiņas birzi, aleju, atjaunot kādu tradīciju vai sabiedriski nozīmīgu ēku, ieguldīt laiku un līdzekļus novadpētniecībā. Bet pāri visām lietām – nepalaist globālajos vējos latvietību. Kultūras socioloģes Dagmāras Beitneres-Le Gallas vārdiem runājot: “Latvietību nododam bērniem kā mūsu senču izveidoto pašizpratni. Ar to saprotot valodu, vēsturi, mūsu dzimtas atmiņas, Latvijas ainavu, svētkus, krāsas un simbolus.”
Mums ikvienam ir izvēle, vai nu lūrēt caur televizora lodziņu svešu cilvēku ledusskapjos un dzīvokļos, vai uzmanīgi ieklausīties to cilvēku domās, kuriem ir kāpumu un kritienu pieredze, kas ļauj skatīt gan Latviju, gan pasauli tādu, kāda tā varētu būt. Izvēle ir arī televīzijai, pret ko pavērst savus logus. Cilvēka mūžs sastāv no diviem posmiem – pirmā, kad viņš veido sevi, un otrā, kad ierauga sevi tādu, kāds īstenībā ir. Daudziem būtu satriecošs atklājums, ka tālāk par pirmo posmu viņi tā arī nav tikuši. Ir taisnība grāmatas “Kritiens augšup” autoram Ričardam Roram, kurš saka: “Pirmām kārtām agrākos attīstības posmus var saskatīt tikai no vēlāko posmu plašākās perspektīvas. Tieši tādēļ nobriedušas sabiedrības vienmēr vadīja vecajie, svētie un iniciētie. Tikai viņi var būt patiesi sabiedrības un garīgas organizācijas līderi. Pretējā gadījumā aklie vada aklos; dzīvs apliecinājums tam ir vardarbīgās jauniešu bandas un teroristi pašnāvnieki.”
Vecajie, svētie un iniciētie. Tie, kurus totalitārie režīmi allaž nogalina pirmos. Tiem, kas šodien ar iniciāciju saprot līdz nemaņai piedzeršanos 1. septembrī vai ar citu cilvēku rokām celtā izpostīšanu, nedz ģimenē, nedz skolā nav mācīts par nevīstošo. Kas noticis un notiek ar tiem, kuriem tas ir jādara?
