Nevis vaļasprieks, bet dzīvesveids – doties uz darbnīcu un strādāt ar koku 0
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Jānis Viļums (72 gadi) joprojām aktīvi darbojas savā saimniecībā Dagdas pilsētas vidū. Strādāt ar koku viņam paticis jau skolas gados, kad no klases tikai divus puikas skolotājs laidis pie virpas. Pēc tam darba gaitas bijušas dažādās nozarēs, tajā skaitā arī mēbeļu un logu pagatavošanā. Paralēli pats apguvis arī klūgu pīšanu, bet tagad, pensijas gados, ar sirdi un dvēseli pieķēries koka trauku virpošanai. Nē, tas nav vaļasprieks, tas esot pat tāds dzīvesveids: aizvien gribas doties uz darbnīcu un pamēģināt kaut ko – kādu jaunu koka faktūru, jaunu tehniku vai vismaz jaunu koka sugu. Kad viss būs apgūts, tad gan vairs nebūs interesanti.
Pie visa vainīgs Napoleons
Latgalē ir gana daudz stāstu par uzvārdu rašanos, kas saistās ar Napoleona laikiem. Toreiz franču karaspēks uzbrucis Krievijas impērijai, bet tad, kad vajadzējis atkāpties, daudzi Napoleona armijas karavīri – vai nu ievainoti, vai noguruši, vai vienkārši iemīlējušies kādā no vietējām daiļavām – apmetušies uz dzīvi kādā klusākā Latgales vietā, tālāk no pasaules lielajiem lielceļiem. Franciskie, vāciskie un citu tautu pārstāvju svešādie vārdi un uzvārdi drīz vien tika pielāgoti un ieguva vietējai valodai saprotamāku skanējumu. Jānis Viļums zina stāstīt, ka arī viens no viņa senčiem bijis tāds Napoleona laika karavīrs. Kas gan tagad vairs atradīs, kāds bija sākotnējais Jāņa Viļuma uzvārda oriģināls? Varbūt tas bijis Vilhelms, Villems vai Viljams – ej nu sazini!
Lai nu kāds bijis viņa sākotnējais uzvārds, viņš izveidojis patiešām kuplu ģimeni: deviņi dēli un divas meitas. Viens no dēliem tad arī bijis mūsu sarunbiedra vecvectēvs, starp citu, viņš labi pratis arī galdnieka amatu, tāpēc no vietējiem ieguvis iesauku Stoļerāns. Viņš esot taisījis Dagdas baznīcai logus, solus un, iespējams, arī kaut ko no altāriem, taču pagaidām to ar dokumentiem apstiprināt nevaram, tāpēc lai nu tas paliek ģimenes leģendu arhīvam.
Sadedzināt koku – tas ir pēdējais
Jānis Viļums atzīst, ka viņam nekad nav miera. Vienmēr vajag kaut ko darīt un jaunu izmēģināt. Ja aizbrauc ekskursijā vai vienkārši ciemos pie kāda un saimniecībā ierauga interesantu risinājumu, tad, atbraucot mājās, jau nākamajā dienā vajag to izmēģināt, varbūt vēl uzlabot un pielāgot savām vajadzībām un vēlmēm.
Droši vien šīs rakstura īpašības dēļ savulaik arī padomju iekārtas laikā viņš tika piesaistīts dažādu institūciju pētnieciskajā darbā un jaunu tehnoloģiju izstrādē, pielāgošanā, attīstīšanā. Toreiz, vēl Rīgā dzīvojot, arī pēc darba viņš nevarējis mierīgi nosēdēt, tāpēc pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā sācis eksperimentēt ar grozu pīšanu no klūgām – sākumā materiālu dabūjis grāvju malās, tad ticis arī pie piecām dažādām kārklu sugām, stādījis, pats klūdziņas mērcējis, vārījis, eksperimentējis. Neviens īsti nav mācījis. Galvenais – vajagot darīt, tad redzēs! Toreiz Jānis Viļums tika arī pie daiļamata meistara titula. Pats gatavojis vajadzīgos darbarīkus un tos pielāgojis. Klāt pie strādnieka algas nācis finansiālais ieguvums – ja ne gluži otru algu, tad pusi no tās noteikti varējis tādā veidā sagādāt.
Taču ar laiku tas viss apnicis un gribējies izmēģināt ko citu. Deviņdesmitajos gados vēl Rīgas pagrabā Jānis Viļums uzmeistarojis savu pirmo virpu un pamazām iemēģinājis roku koka trauku virpošanā. Toreiz pat kaltus īsti nevarēja dabūt, tāpēc viņš tos gatavojis no vecajām metāla vīlēm – pats arī rūdījis metālu. Eksperimentu un vaļasprieka līmenī viņš turpinājis pilnveidot prasmes, krājis jaunas zināšanas, bet pienākumi algotajā darbā tomēr neļāvuši izvērsties. 2005. gadā Jānis Viļums saņēmis darba piedāvājumu Rēzeknē un pārcēlies uz dzīvi dzimtajā Dagdā. Protams, līdzi tika vesta arī virpa. Pēc pieciem gadiem sagaidīta pensija un viņš varējis ķerties pie koka virpas pamatīgākas izmantošanas. Nu jau tā vecā ir atdota kaimiņam, pašam sagādātas divas jaunākas virpas – viena no Ķīnas, otra no Vācijas. Viss sācies ar koka šķīvja uztaisīšanu sievai sešdesmit gadu jubilejā, un tad jau katrs brīvs brīdis atkal veltīts koka īpašību pētīšanai un jaunu trauku veidošanai. Tā teikt – nedod ēst, dod pie virpas pastāvēt. Cietāka koksne, mīkstāka, jauna skaista faktūra vai vairāku kokšņu kombinācija, līmējot var paspēlēties un pa vidu ielikt arī sarkankoka elementus – katrs trauks sanāk citādāks. Vienam gluda maliņa, citam dzīvs mizas stūrītis, kādam izveidojas plaisa – tad nu jāskatās, vai defektu var pārvērst par efektu, un top dekoratīvais trauks. Kādreiz Jānim Viļumam atvesta malka, to skaldot viņš atklājis, ka kaudzē ir arī ozola bluķīši. Malkā tie vēl paspēs nonākt – sākumā pamēģinās no tiem uztaisīt ko skaistāku.
Ābelēm krāšņa tekstūra, kļava, bērzs, priede arī der. Egle gan ne – tā ir pārāk viendabīga un pat garlaicīga. Arī Dagdas pilsētas saimniecības dienestu darbinieki zina par Jāņa Viļuma aizraušanos – kad kāds vecāks koks drošības apsvērumu dēļ tiek nozāģēts, tas tiek atrādīts arī Jānim Viļumam. Tā viņš ticis pie labiem oša un tagad arī liepas koksnes bluķīšiem – būs nākamie eksperimenti.
Jaunas un neaizmirstas vecas tehnoloģijas
Katram tādam nejauši vai jauši Jāņa Viļuma rokās nonākušam bluķītim vispirms tiks veikta pirmapstrāde, izņemta serde un koksne nolikta žāvēties. Uzreiz tiek izmērīts mitruma līmenis, atzīmēts datums, svars un citi parametri, lai pēc laika var salīdzināt progresu. Vienu no koka kaltēm Jānis Viļums noskatījis internetā un pielāgojis vecu ledusskapi – sānos apakšā divi caurumi ventilācijai, pilns piekrauts ar sagatavēm, bet zem tām viena elektrības gaismas lampiņa, kas pamazām dod siltumu. Der arī mikroviļņu krāsns palīdzība. Process ir jāveic lēnu prātu un uzmanīgi, lai koksne vienmērīgi izžūst. Vispār jau Jānis Viļums neslēpj, ka daudzas idejas noskatās tīmeklī, bet parasti tās vajag vēl arī pielāgot un pilnveidot.
«Visu var izdarīt, un visu var sataisīt. Tikai viena bēda – trūkst laika! Paša spogulim nesanāk rāmi uztaisīt…» viņš norāda. Vēl vajag taču arī saimniecību apkopt – ābolus nolasīt, sulu izspiest un pasterizēt, ķiplokus novākt, siltumnīcu apkopt un bites sagatavot ziemošanai. Tagad Jānis Viļums jau tā pieticīgi par savu dravnieka amatu izsakās: «Lai pašam un radiem medus pietiek.» Vēl 1939. gadā Jāņa Viļuma tēvs nopircis pirmās bišu saimes no kāda baltvācieša, kas acīmredzot devies bēgļu gaitās. Pēc tam diemžēl šo rūpalu nevarējis turpināt, bet sešdesmito gadu sākumā atkal pats uztaisījis pāris bišu mājiņu un sagādājis no laukiem divas bišu saimes, ko tepat Dagdas pilsētā arī turēt. Tā arī Jānis Viļums bišu kopšanas prasmes apguvis jau no bērnības, kad tēvs viņam ierādījis pamatus, kā dūmekli lietot. Tad vienu brīdi vajadzējis arī no Rīgas regulāri braukāt, lai var bites saganīt, un galu galā Jānis Viļums tā nopietni ar to nodarbojies, bet tad visu iemācījies un vairs nebijis interesanti, tāpēc tagad viņam dravā ir vairs tikai 9–10 bišu saimes. Taču medus šūnas tiek arī uz virpotajiem koka traukiem, jo katram Jānis Viļums mēģina iededzināt savu nelielu logo, kas sastāv no vārda un uzvārda iniciāļiem un trijām bišu šūnām. Dēls esot palīdzējis uzstādīt nelielu lāzergravētāju, kas šo darbu paveic ar glanci.
Par dēliem runājot, Jānis Viļums iesmej, ka tie viņam, gluži kā pasakās, ir trīs. Divi – datorspeciālisti, trešais – ķīmiķis. Viens doktors, viens maģistrs, viens pagaidām tikai bakalaurs. Katrā ziņā tāpēc arī jaunākas tehnoloģijas ienāk viņa Dagdas mājā. Nupat septembrī uz jumta uzstādīti saules paneļi. Jānis Viļums paņem planšeti un man nodemonstrē, cik daudz elektrības pa šo laiku saražots, kurās dienās vairāk – galu galā paša patēriņam gandrīz pilnībā pietiek.
Interesanti, ka arī angļu valodu Jānis Viļums sācis mācīties pēc sava laika modernākajām tehnoloģijām – miegā. Tas bijis pēc atgriešanās no armijas. Bija toreiz tāda pieeja, ka pa dienu mācījušies jaunus vārdus, tad uz gulētiešanu likts audiomateriāls un arī no rīta pirms pamošanās tas pats atskaņots. Kā nu bijis, bet kaut ko no tā visa viņš ir paturējis. Vēlāk deviņdesmitajos gados darba vajadzībām viņš zināšanas papildinājis un uz bitenieku starptautiskajiem pasākumiem jau braucis gandrīz kā latviešu grupas tulks. Tagad noder, kad brauc ciemos pie dēla uz Nīderlandi vai tos pašus interneta resursus pētot.
Ja nav naudas, tad arī uzdāvina rīdziniecei
Savus darinājumus Jānis Viļums piedāvā vietējos tirdziņos, kāds aizceļo dāvanai. Viņš bija aizbraucis arī uz Rīgas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tirdziņu. Sanācis kaut ko ietirgot, bet nekādu lielo peļņu ar šo amatu negūsi – pamatīgs un laikietilpīgs darbs paša priekam. Ja kādam vēl tas sagādā līdzīgas emocijas, tad arī par to jau ir prieks. Rīgas tirdziņā kāda kundzīte esot ilgi glaudījusi vienu trauku, bet «cena esot par lielu un nevar zināt, vai pietiks, ar ko samaksāt jaunos Rīgas rēķinus…». Jānis Viļums viņai to trauku uzdāvinājis. Turīgais latgalietis! Tāpat pie dāvanas tikusi arī kāda ukrainiete.
Notiekošais Ukrainā Jānim Viļumam tagad paņem daudz laika – katru rītu jāzvana brālēnam uz Kijivu. Jāaprunājas un jāuzzina jaunumi. Vēl pirms 2014. gada Jānis Viļums bijis pie viņa ciemos, jo turpat noticis arī pasaules bitenieku forums, tāpēc tagad uztur ciešus kontaktus.
Darbi apdarīti, un mūsu saruna gandrīz galā. Rīt agri no rīta Jānis Viļums brauks uz Igauniju – noskatījis kādu no sanatorijām. Vajag nedaudz veselību pielabot. Pa ceļam plāns iebraukt arī Viru reģionā, tur esot atradis kādu vietu, kur var tikt pie augstas kvalitātes epoksīda sveķiem. Būs atkal jauns materiāls un svaigs virziens, ko izmēģināt, kombinējot ar ieplaisājušiem koka bluķīšiem.
Jāņa Viļuma koka eksperimentu rezultātā tapušos brīnumus var iegadāties Dagdas Tūrisma informācijas centrā un, cerams, pavisam drīz varēs atrast arī kādā no Rīgas suvenīru veikaliņiem.
