Hanss Brasks: Nevis “uz redzēšanos”, bet “līdz vēlākam”! 0
Šis varētu būt īstais laiks, kad jādodas prom. Kad diplomāts sāk justies emocionāls, dziedot ar visiem kopā himnu svinīgajos notikumos Latvijā, tad no profesionālā viedokļa ir laiks teikt “uz redzēšanos”. Klausoties, kā latvieši dzied, liek man domāt par visām grūtībām, ko Latvija vēstures gaitā izcietusi, – karus, deportācijas, apspiešanu, holokaustu un ekonomisko ekspluatāciju –, līdz patstāvīgi ieguvusi un atguvusi neatkarību. Rakstniece Nora Ikstena savā grāmatā “Mātes piens” lieliski apraksta grūto dzīvi padomju laikā. Ir bijis smagi.
Man ir bijis prieks un privilēģija kalpot kā Dānijas vēstniekam četrus gadus skaistajā Latvijā. Tā kā šī nav mana pirmā uzturēšanās Latvijā, es jau no sākuma zināju, ka mēs, arī abas manas meitas, jutīsimies skumji, kad būs jādodas prom. 90. gadu vidū es vairāk nekā pusgadu dzīvoju Rīgā un strādāju kā padomnieks ES lietās. Es zinu, ka Latvijā ir viegli iegūt daudzus labus draugus.
Latvijas dziesmu tradīcija – un latviešu valoda, ko es diemžēl līdz galam neiemācījos, – izsaka arī stipru gribu iegūt tiesības pašnoteikties un vēlmi veidot savu nacionālo kultūru un identitāti. Dāņi pazīst šo dziļo izjūtu, kas arī nes prieku un spēku. Mūsu karoga “Dannebrog” 800 gadu svinības, kas notika pirms divām nedēļām un kas saskaņā ar leģendu nokrita no Baltijas debesīm Tallinā sīvas kaujas laikā, ir piemērs mūsu priekam par nacionālajiem simboliem.
Ir viegli saprast citu mazu valstu emocijas. Tāpēc, manuprāt, dāņiem ir patiesa un spēcīga solidaritātes izjūta ar Latviju un tās Baltijas kaimiņiem. Cilvēku ķēde, kas tika veidota caur visām trim Baltijas valstīm pirms 30 gadiem, mierīgā un pārliecinošā veidā izteica apkārtējai pasaulei eksistenciālo gribu iegūt neatkarību. Protams, katra no Baltijas valstīm ir tikpat suverēna kā Dānija! Mēs par to vienmēr esam bijuši pārliecināti.
Svinot Latvijas simtgadi, man bija prieks iepazīstināt ar gandrīz aizmirstu vēstures lappusi par 2000 dāņu vēlmi pievienoties Latvijas Neatkarības karam 1919. gadā. Ekonomisko problēmu dēļ gan tikai 200 brīvprātīgo kareivju patiešām devās ceļā, taču politiskā solidaritāte dāņu sabiedrībā tika izjusta plaši. Daudzi juta nepieciešamību reaģēt uz Latvijas politiskās vadības palīdzības lūgumu 1919. gadā.
Gluži tāda pati izjūta ir dominējusi dāņu vēlmē palīdzēt atjaunot Latvijas sabiedrību 90. gados pēc padomju okupācijas un centienos pievienoties starptautiskajai sabiedrībai. Šodien, 100 gadus vēlāk, dāņi atkal strādā kopīgi ar latviešu un igauņu kolēģiem, veidojot apvienotu militāro štābu Ādažos NATO sadarbības ietvaros. Tas nodrošinās, ka mūsu bruņotie spēki ir cieši integrēti un gatavi dot atbildi jebkurām agresīvām pazīmēm no jebkura ārvalstu pretinieka puses. Kareivju ģimenes šovasar neierodas īsā vizītē. Viņu klātbūtne būs pastāvīga.
Mūsu divpusējās saites, protams, ir daudz plašākas un ietver visus mūsu sabiedrību aspektus. Kā jau tam jābūt starp tuviem kaimiņiem. Man ir bijis liels prieks cieši sadarboties ar Dānijas Kultūras institūtu un Dānijas Tirdzniecības kameru Rīgā, attīstot projektus, kas dod iespēju daudziem dāņiem un latviešiem tikties un apmainīties domām, viedokļiem, kultūru un biznesa idejām.
Mūsu oficiālie pārstāvji tiekas bieži, un man ir bijusi izdevība veicināt Dānijas karaliskās ģimenes, ministru un parlamentāriešu tikšanās un vizītes Latvijā. Viņi visi vēlas sekmēt ciešāku divpusējo sadarbību, kā arī stiprināt saites starp ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, tajā skaitā arī ES ietvaros. Esmu lepns, ka tā ir kļuvusi par ziemeļvalstu tradīciju, ka mēs – ziemeļvalstu vēstniecības – ielūdzam partnerus un draugus no visām sabiedrības daļām svinēt mūsu nacionālās dienas Rīgā kopīgi. Tas ir piemērs ziemeļvalstu pragmatismam, ka viena liela “ballīte” rada vairāk prieka, tā ir simboliskāka un arī aizņem mazāk laika nekā piecas atsevišķas. Pragmatisms, kā esmu ievērojis, piemīt arī latviešiem.
Mūsu ciešajai NB-8 sadarbībai jābūt atvērtai un balstītai uz kopīgām vērtībām. Mēs esam nogājuši garu ceļu, taču vēl kāds gabals ir ejams. Tas gan bija straujš lēciens uz priekšu, kad premjerministrs Krišjānis Kariņš paziņoja, ka Latvija pievienosies ambiciozajām, klimatam draudzīgajām ES valstīm, tajā skaitā ziemeļvalstīm.
Tas bija drosmīgs lēmums būt pirmajai ES valstij starp Baltijas un Austrumeiropas valstīm, kas pievienojas šai grupai. Esmu arī pārliecināts, ka tas ir pareizs lēmums. Dāņu uzņēmumi zeļ, pateicoties savam lēmumam ietvert zaļo programmu. Latvija kā pirmā var gūt labumu, uzņemoties globālo atbildību. Nākotnē citas valstis varēs mācīties no Latvijas. Es ceru, ka Dānijas–Latvijas attiecībās atvērsies jauna lappuse šajā aspektā. Dānijas uzņēmumi un varas iestādes ir ieinteresēti veidot partnerību un ir gatavi dalīties pieredzē, virzoties uz zaļāku ekonomiku. Dānijas parlamenta vēlēšanu laikā jūnija sākumā cīņa ar klimata pārmaiņām kļuva par politikas prioritāti nr. 1, un tā bija noteicošais faktors vēlēšanu rezultātos.
Dānijai un Latvijai tomēr ir kopīgas arī ekonomiskās bažas. Gan Dānija, gan Latvija pieredzējušas bankas, kas nav ievērojušas pamatnoteikumus un morālo kodeksu savā banku praksē. Tiek ieviesta naudas atmazgāšanas apkarošanas politika, un atbildīgie par radušos situāciju ir jāidentificē. Mums ir lietas, ko salīdzināt.
Kā dānis es priecājos, ka pretkorupcijas un nevienlīdzības jautājumi ir augstu politiskajā dienaskārtībā Latvijā. Zemi rezultāti šajās jomās ir pretrunā ar ziemeļvalstu labklājības sistēmas pamatelementiem, kuru mērķis ir nodrošināt, lai neviens netiktu atstumts. Apkarot nevienlīdzību nenozīmē tikai to, ka katram ir pieeja atvērtai un brīvai skolu izglītībai bērniem. Strauji mainīgās ekonomikās izglītošanās nepieciešama visas dzīves garumā. Tālākizglītība var sniegt jaunas iespējas tiem, kas vēlētos mainīt savu darbavietu vai kuru prasmes ir novecojušas tehnoloģisko pārmaiņu dēļ. Ja nav paveicies, sociālās apdrošināšanas sistēmai vajadzētu dot jums otro iespēju no jauna iekļūt darba tirgū vai sākt uzņēmējdarbību.
Ziemeļvalstu labklājības sistēmas ir pierādījušas savu izturību pret globalizācijas un tehnoloģisko traucējumu spiedienu. Es ceru, ka Latvija pakāpeniski attīstīs pati savu šī modeļa versiju. Labi apzinos, ka tas ir dārgs modelis un ka te nevar attiecināt principu “visiem der viens”. Tomēr man ir cerība, ka iekļautība un laimes izjūta, ko saskaņā ar starptautiskajām aptaujām var atrast Baltijas jūras otrā krastā, Latvijā tiks plaši vairota.
Es novēlu tikai labāko Latvijai un latviešiem. Es turpināšu sekot Latvijai, jo manas un manas ģimenes tālākās gaitas būs Viļņā. Tādējādi šis nav “uz redzēšanos”, bet gan visdrīzāk “līdz vēlākam”. Mans pēctecis Flemings Stenders pazīst Baltijas reģionu labāk nekā jebkurš cits. Viņš turpinās manis iesākto, tāpat kā es esmu turpinājis manu priekšteču labos darbus, kur katrs ir kaut ko pievienojis klāt labajām un draudzīgajām attiecībām starp mūsu abām valstīm.
