Pēteris Apinis: nevis slaucīt asariņas, bet rīkoties
5
“Malaysia Airlines” gaisa kuģa “Boeing 777” notriekšana Ukrainā šobrīd ir signāls rīkoties. Pašreiz izmeklēšana nav notikusi, visas iesaistītās puses ar pirkstu rāda cita uz citu, sniedz paziņojumus un sasauc sanāksmes.
Ukrainas konflikts ir izgājis ārpus Ukrainas valsts robežām. Viena lieta ir notriekta lidmašīna, kuras visi 298 pasažieri ir miruši. Cita lieta ir nesen parādījusies ziņa, ka kāda no karojošām pusēm (protams, neviens neuzņemas vainu) ir palaidusi prettanku raķeti pret pasažieru autobusu. Deviņi bojāgājušie, bet pārējie cietušie ar politraumām nogādāti slimnīcās.
Iedomājieties, ka Latvijā 30 pacienti pēc šāda raķetes uzbrukuma autobusam tiek nogādāti Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Grūti, darba pilnas rokas, tiek mobilizēti visi slimnīcas ārsti, bet ar trīsdesmit pacientiem Austrumu KUS galā tiks. Tagad iedomājieties, ka šie trīsdesmit nonāks Rēzeknes vai Ludzas slimnīcā.
Latvijā nav militārās medicīnas, un hospitāli mums arī nevajag. Toties civilajām slimnīcām jābūt gatavām krīzes, katastrofas, terorakta vai pat militāras agresijas gadījumam. Pašreiz veselības ministrs, pat ja tāds būtu, nav spējīgs un tiesīgs dot jebkādu norādījumu reģionālajām un aprūpes slimnīcām. Šīs slimnīcas pieder pašvaldībām vai pat privātām institūcijām, tās pakļaujas tikai vienam noteikumam – peļņas un zaudējumu aprēķinam. Rajonu slimnīcas ir lielākais pašvaldības uzņēmums, tādēļ slimnīcā nereti par vadītāju tiek iecelts izbijis pašvaldību darbinieks, lojāls valdošam grupējumam (novada partijai).
Ukrainas mācība liek mums nopietnāk pievērsties zemessardzes atbalstam. Ukrainas mācība liek mūsu ārvalstu diplomātiem dot lielākas pilnvaras. Ukrainas mācība liek glabāt valsts vērtspapīrus un rezerves ārvalstīs. Tajā pašā laikā Ukrainas mācība liek mums paskatīties uz mūsu iespējām sniegt medicīnisko palīdzību.
Liela skaita politraumu gadījumā palīdzību spēs sniegt tikai Austrumu KUS, Bērnu KUS un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Rīgā, kā arī reģionālās slimnīcas. Drošības un stabilitātes vārdā tām visām ir jābūt valsts īpašumā ar vienotu regulējumu, augstu standartu un nopietnām valsts rezervēm. Gluži tāpat kā valsts jau pārņēmusi neatliekamās palīdzības dienestu.
Iespējams solis varētu būt neatliekamās palīdzības nodaļu (uzņemšanas nodaļu) pievienošana neatliekamās palīdzības dienestam. Mums nekavējoties jāpārstrādā valsts rezerves, tās izvietojot pie reģionālajām slimnīcām ar mēneša pretsāpju un anestēzijas līdzekļu, operācijas materiālu, antibakteriālo līdzekļu, pārsiešanas materiālu rezervi. Pašreizējās valsts rezerves ir gatavas tādiem kara un medicīnas aprūpes apstākļiem, kādi bija 1941. gadā.
Kas par jauku, grūti paveicamu uzdevumu topošajam veselības ministram. Neatkarīgi no tā – vēlas šis ministrs centralizēt medicīnas dienestu vai ne, tas būs jāveic NATO uzdevumā. NATO standarts – stundas laikā specializēta (neiroķirurģiska, anestezioloģiska, traumatoloģiska) ārstēšana. Starp citu, Holandes kara jūrnieks, kas cieta sadzīviskā kautiņā Ventspilī, nedēļu pēc traumas tika ar helikopteru no Ventspils nogādāts Rīgā, ar specializētu lidmašīnu Hāgā, ar kara ambulanci – Amsterdamā. Tas viss prasīja sešas stundas.
