– Ko pati labprāt lasāt? 0
– Man ir tradīcija kafejnīcā izlasīt dienas avīzi – tajā reizēm var pamanīt kādu notikumu vai tēmu, kas rosina sižetu. Kad rakstu vai gatavojos rakstīt, izpētei ļoti daudz lasu par tēmām, kam pievēršos savā grāmatā. Piemēram, šobrīd rakstu par zēnu, kura tēvs saslimis ar vēzi, un tagad lasu par to, kā runāties ar bērniem. Ceru, ka tas kļūs par romānu. Patiesībā arī pati prieka pēc labprāt lasu jauniešu grāmatas. Piemēram, nesen mani patiesi sajūsmināja Volfganga Herndorfa “Čiks” (iznākusi arī latviski. – L. K.) – tā ir ļoti interesanta, vērtīga jauniešu grāmata, arī reālistiska. Man patīk grāmatas, kuras iedvesmo. Tagad kādu laiku neesmu pārlasījusi, bet, kamēr bērni auga, es ar viņiem kopā lasīju Mihaela Endes grāmatas – “Momo” un “Bezgalīgo stāstu”. Es izlasīju arī visu “Hariju Poteru” – neiedomājami milzīgs apjoms! Es pati nevarētu uzrakstīt grāmatu ar tik daudziem varoņiem un sižeta līnijām. Starp pieaugušajiem domāto grāmatu autoriem man nav īpašu favorītu – vienkārši raugos, kas pie manis atnāk.
– Angļu valodas zemēs ir ļoti grūti ielauzties ar tulkojumiem. Kāda ir situācija tulkotās literatūras jomā Vācijā?
– Īpaši jauniešu literatūrā Vācijā ļoti spēcīga angļvalodīgā niša, bet arī citādi ir daudz tulkojumu, dažus autorus, kā Mihaels Ende, Astrīda Lindgrēne, jau pieminēju, taču ir arī citi. Domāju, lasītāji labprāt izvēlas tulkojumus. Vācu autori reizēm pat jūtas mazliet vīlušies, kad lielās literatūras balvas tiek piešķirtas tulkojumiem.
– Vai Baltvilka balva dos jums papildu popularitātes punktus? Apgāda mājaslapā vēl neredzēju to pieminētu…
– Mans apgāds bija ļoti priecīgs, viņi jau paziņoja, ka desmit dienu akcijā piedāvās stāsta “Samsona ceļojums” e-grāmatu bez maksas – arī par godu balvai. Mani ir uzrunājis vācu laikraksts, kurš specializējas bērnu un jauniešu literatūrā – kā saprotu, viņi sazinājušies ar “IBBY” un arī vēlas kaut ko uzrakstīt. Es domāju, Baltvilka balva Vācijā nav īsti pazīstama, bet ceru, ka tagad tā kļūs zināmāka. Arī mana aģente bija ļoti iepriecināta un zinātkāra, vēlējās braukt līdzi un bija ļoti ieinteresēta par Latvijas literāro dzīvi.
– Esat Latvijā pirmoreiz. Kā jums patīk Rīgā?
– Rīga ir burvīga pilsēta. Atbraucu kopā ar vīru un dēlu, un šeit ir tiešām brīnišķīgi, es gribētu vēl paspēt izbaudīt pilsētu kopā ar ģimeni. Arhitektūra ir ārkārtīgi skaista, ļoti neparasta, vienīgi žēl, ka tik daudzas mājas ir tik sliktā stāvoklī.
– Baltvilka balvas lasījumi notika mūsu jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā…
– Pašā bibliotēkā diemžēl bija sanitārā diena, tādēļ mēs redzējām tikai augšstāvu. Skats no tā bija brīnišķīgs, un, cik varēju novērtēt, arī pati celtne ir ļoti iespaidīga. Mēs ar ģimeni minējām, pēc kā tā izskatās: viļņa, kalna? Šāda veida arhitektūru vēl nebijām redzējuši; šķiet, tas ir viens no arhitektūras projektiem, kas atstāj iespaidu uz visu apkārtni. Tā ir, piemēram, ar Elbas koncertzāli Hamburgā, kur dzīvoju, – tā tapa ārkārtīgi ilgi, bija neiedomājami dārga, taču beidzot ir pabeigta.
– Kā saprotu, Hamburgā šobrīd ir liels tūristu pieplūdums tieši koncertzāles dēļ?
– Hamburga vienmēr ir bijusi tūrisma pilsēta, tā ir ļoti brīnišķīga, daudzveidīga, tajā arvien bijis ko redzēt, taču koncertzāles dēļ tūristu tiešām kļuvis vēl vairāk. Un – ko var ļoti ievērot – jaunās koncertzāles dēļ arvien vairāk cilvēku interesējas par klasiskās mūzikas koncertiem, turklāt arī vietējie, ne tikai iebraucēji. Tas man šķiet tiešām brīnišķīgi. Es ceru, ka arī jūsu bibliotēka piesaista vairāk lasītāju, īpaši ģimenes ar bērniem?
– Dažiem, īpaši Daugavas labajā krastā dzīvojošajiem, tā šķiet par tālu…
– Nopietni? Nu, Hamburgā tas nebūtu tālu, jo tā ir vēl daudz lielāka pilsēta.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
ANETE MĪRSVA (1969)
* Dzimusi Manheimā (Vācija).
* Strādājusi par žurnālisti un operatora asistenti, ieguvusi poēzijas un biblioterapijas grupu vadītājas izglītību.
* Iznākušas četras bērnu grāmatas.
* Pēc stāsta “Lola, kas dzīvo uz Zirņa” motīviem uzņemta filma, par stāstu “Samsona ceļojums” (2009) saņēmusi Vācijas Literatūras fonda stipendiju un starptautisko Jāņa Baltvilka balvu.
