Nevis iespītējas, bet noveco. Kādēļ ar senioriem mēdz būt tik grūti? 26
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kāpēc omīti reizēm tik grūti pierunāt uzvilkt mugurā kaut ko jaunu? Kāpēc vectētiņš neparko negrib lietot ārsta izrakstītos medikamentus vai pārcelties uz dzīvi pie bērniem? Reizēm šāda senioru “ietiepība” izraisa aizvainojumu vai konfliktu, no kura varētu izvairīties, labāk izprotot un pieņemot šī vecumposma īpatnības.
Kas notiek ar smadzenēm
Izšķir vairākus novecošanas veidus: pirmkārt, hronoloģiskā novecošana, par ko liecina nodzīvoto gadu skaits, otrkārt, bioloģiskā novecošana, treškārt, psiholoģiskā novecošana, kas izpaužas kā adaptēšanās jeb pielāgošanās grūtības jaunām, stresu izraisošām situācijām, izmaiņas vairākās kognitīvajās funkcijās, ceturtkārt, sociālā novecošana ar savai vecuma grupai raksturīgu uzvedību, ģērbšanās stilu, ieradumiem.
Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Jeļena Harlamova uzskata, ka visi šie aspekti jāņem vērā, lai uzlabotu attiecības un sadarbību ar senioru.
“Jāsaprot, kādas izmaiņas novecošanas procesa gaitā notiek cilvēka organismā, uzvedībā, emocijās. Šīs izmaiņas var būt gan apgrūtinošas, gan pozitīvas. Galvas smadzeņu, tāpat kā ķermeņa novecošana ir normāla bioloģiska parādība. Vairumam gados vecu cilvēku samazinās uzmanības, koncentrēšanās un uztveres spējas. Viņiem ir grūtāk nekā jauniem cilvēkiem veikt uzdevumus, kur nepieciešama sadalīta uzmanība.
Seniori lēnāk pārslēdzas no vienas aktivitātes uz otru, arī informācijas pārstrāde kļūst nedaudz lēnāka. Taču savu sniegumu arī vecumā iespējams uzlabot ar treniņu palīdzību,” viņa saka, piebilstot, ka dažus kognitīvos procesus ar vecumu saistītās izmaiņas skar vairāk, bet citus mazāk.
Lai gan valda uzskats, ka vecumā atmiņa vairs nav tāda kā agrāk, tomēr atsevišķus atmiņas veidus novecošana ietekmē dažādi. Piemēram, darba atmiņa kļūst vājāka, kas skaidrojams ar lēnāku kopējās informācijas apstrādi.
Novecojot mazinās spēja likvidēt, izdzēst no tās vecu informāciju, tādēļ atmiņas kopējais apjoms samazinās.
Epizodiskajā atmiņā, ko veido atmiņas par konkrētiem dzīves notikumiem, pasliktinās informācijas glabāšanas un izgūšanas procesi. Toties semantiskā atmiņa – spēja paturēt prātā vispārīgus faktus jeb enciklopēdiskās zināšanas par pasauli, dažādiem jēdzieniem, vēsturiskiem faktiem, notikumiem – senioriem var būt pat labāka nekā jauniem cilvēkiem, lai gan piekļuve šīm zināšanām var kļūt lēnāka.
“Atmiņas procesi cieši saistīti ar uzmanību. Ļoti bieži veci cilvēki sūdzas par sliktu atmiņu, bet patiesībā problēmas ir ar uzmanību. Viņi nevar ilgstoši fokusēt uzmanību, līdz ar to jauna informācija netiek iegaumēta. Atmiņu var ietekmēt arī emocionālās izmaiņas, piemēram, depresija, kuras dēļ pavājinās spējas iegaumēt informāciju,” norāda psiholoģe.
Gados vecākiem cilvēkiem depresijas attīstības risks ir visai augsts. Par laimi, ārstējot depresiju, kognitīvie traucējumi – sliktāka atmiņa un koncentrēšanās spējas, gausāka domāšana – ir atgriezeniski atšķirībā no neirodeģeneratīvām izmaiņām, ko izraisa, piemēram, Alcheimera vai vaskulārā demence.
Pieņemt sevi arī vecumā
“Novecošanas procesā izmaiņas notiek arī tajā, kā cilvēks jūtas, uzvedas. Nereti līdz ar gadiem pieaug arī skumjas, kas saistītas ar psihosociālu zaudējumu – kontroles zudumu pār savu dzīvi, tuvinieku, draugu, sociālās lomas zaudējumu. Tā dēļ seniors var kļūt apātisks, zaudēt motivāciju darboties, neredz tam jēgu,” skaidro psiholoģe.
“Novecošana ietver ne tikai fiziskas, bet arī psiholoģiskas izmaiņas, kurām vajag pielāgoties.
Novērots, ka cilvēki, kuri veiksmīgāk pieņēmuši faktu, ka viņi noveco, vieglāk attiecas arī pret veselības problēmām.
Savas novecošanas noliegšana rada lielu emocionālo spriedzi, hronisku pārdzīvojumu. Tas, ko seniors pats un apkārtējie domā par novecošanu, lielā mērā ietekmē emocionālo fonu ģimenē.”
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns vecumu traktē kā stāvokli, kad izzūd interese par jaunām lietām un parādās grūtības orientēties tagadnē un kas vairāk saistīts ar cilvēka domāšanu, attieksmi pret sevi.
“Ļoti svarīga ir sava konkrētā dzīves posma pieņemšana,” viņš uzsver. Lielākā bēda ir tā, ka cilvēks nav gatavs samierināties, ka spilgtākās virsotnes, piemēram, profesionālajā jomā, jau ir pagātnē. Taču dzīve turpinās, un tajā noderēs visas prasmes, iemaņas, kuras iegūtas līdz šim, tikai jāierauga jaunas iespējas. Kā norāda profesors, novecošana nav degradācija un beigas, bet gan personības attīstības trešais posms
Pētījumi rāda, ka kognitīvās funkcijas vecumdienās pozitīvi ietekmē bieža savu zināšanu izmantošana, piemēram, risinot krustvārdu mīklas, jaunas informācijas, iemaņu apguve.
Pierādīts, ka izglītība, tajā skaitā mūžizglītība, profesionālie sasniegumi, brīvā laika un sociālās aktivitātes visa mūža garumā veido tā saucamās kognitīvās rezerves jeb smadzeņu spēju kompensēt smadzeņu bojājumus, piemēram, aizkavējot demences attīstību.
Kādēļ ar senioriem mēdz būt tik grūti
“Nesaprašanās bieži vien rodas no vajadzību nesaskaņām. Seniors saka: “Lieciet mani mierā, es neko negribu, man neko nevajag!”
Tuvinieki sarūgtināti – mēs cenšamies, cīnāmies, bet viņš mūs ignorē, atsakās no palīdzības.
Jāņem vērā tas, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem kognitīvās spējas, atmiņa, uzmanība var būt nedaudz atšķirīgas. Bieži vien viņi ir iestrēgstoši, tas ir, viņiem uz problēmu ir viens konkrēts skatījums un viņi ar lielām grūtībām pārslēdzas uz citiem alternatīviem risinājumiem,” stāsta Jeļena Harlamova, piebilstot, ka reizēm tuvinieku vēlme palīdzēt nesaskan ar to, kādā veidā seniors būtu gatavs to pieņemt.
Pieaugušajiem bērniem vai sociālajiem darbiniekiem, bez šaubām, ir labi nodomi, kad viņi vēlas pierunāt senioru doties pie ārsta, regulāri lietot medikamentus vai pārcelties uz dzīvi pansionātā, zināšanas par novecošanas procesa īpatnībām palīdzēs sarunai nenonākt strupceļā vai pat veidoties konfliktam.
Psiholoģe uzsver, ka senioriem vajag dot vairāk laika pārdomām. Steiga rada papildu stresu, trauksmi, kas vēl vairāk apgrūtina jaunās informācijas uztveršanu un raisa pretestību.
“Varbūt varētu pāris reizes aizvest veco cilvēku ekskursijā uz šo pansionātu, to sauc par pakāpenisku pieradināšanu. Visticamāk, viņi saprot, ka tur būs labāk, bet viņus moka bailes no nezināmā,” domā psihoterapeite.
Bailes, dusmas, noliegums vecajiem cilvēkiem bieži vien kalpo kā aizsardzības reakcija.
Vecumdienās daudzi nereti jūtas nedroši, tādēļ noslēdzas sevī. Viss, kas ir ārpusē, viņiem izraisa bailes, un, ja viņiem uzstājīgi piedāvās palīdzību, viņi, visticamāk, noslēgsies vēl vairāk
“Noslēdzoties sevī vai dusmojoties seniori nepauž savu attieksmi pret mums personīgi. Tā ir novecošanas procesa sastāvdaļa. Viņiem patiešām ir grūti pieņemt jaunumus.
Brīžos, kad viņi kaut ko nesaprot, piemēram, kā darbojas jaunākās tehnoloģijas, viņi sāk dusmoties, bet patiesībā jūt bailes, apjukumu.
Dusmas parasti ir sekundāras, nevis primāras,” viņa saka.
“Senioru domāšana ir rigida, tas ir, neelastīga, arī tā ir novecošanas procesa daļa. Viņiem grūti pierast pat pie jauniem virtuves piederumiem, kur nu vēl pie jaunas vides, apstākļiem. Arī tuvinieki var iestrēgt savā vīzijā par to, kur senioram būtu labāk, neieklausoties, nepieņemot veco cilvēku tādu, kāds viņš ir. Varbūt šim cilvēkam ir svarīgi kontrolēt savu dzīvi, saglabāt neatkarību, piemēram, pašam doties uz veikalu iepirkties.”
Svarīgi arī saprast, kāpēc seniors uz tuvinieku ierosinājumu, piemēram, apmeklēt ārstu reaģē tieši tā, nevis citādi. Atbilde – negribu – var nozīmēt ne tikai nevēlēšanos, bet arī nespēju to izdarīt, piemēram, kustību traucējumu, sāpju dēļ vai baidoties nokrist.
