Nevis dzīvības cena, bet kompensācija par ciešanām. Saruna ar zvērinātu advokātu Agri Bitānu 1
Pašvaldībai jāmaksā morālā kompensācija 80 000 eiro – 40 000 eiro katram no vecākiem – par 2015. gadā Varakļānu veselības aprūpes centra lifta šahtā iekritušo un bojāgājušo puisīti. Tā 2019. gada sākumā lēma Rēzeknes tiesa. Vecāki bija prasījuši vienu miljonu eiro.
Vēl viens šā gada sākuma spriedums, kas arī veido tiesu praksi kompensāciju lietās, – Augstākās tiesas Civillietu departaments par 2014. gadā Rīgā trolejbusa nobraukto sievu un meitiņu ģimenes tēvam pielēma kompensāciju no apdrošinātāja 60 000 eiro, tātad 30 000 par katru zaudēto tuvinieku.
Augstākā tiesa toreiz grozīja Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tēvam bija pielemta 100 000 eiro kompensācija, samazināja kompensāciju, “novēršot nepilnības, kuras apelācijas instances tiesa pieļāvusi atlīdzības apmēra noteikšanā”.
Augstākā tiesa, spriedumā analizējot tiesu prakses piemērus, arī konstatēja, ka morālā kaitējuma kompensācija personām sakarā ar tuvinieku nāvi noteikta 28 457,44 eiro robežās.
Šie un citi spriedumi liek vaicāt – pēc kādiem kritērijiem tiesas vadās, nosakot kompensācijas summu par bojāgājušajiem tuviniekiem?
Vai un kā ar tik racionālu mērauklu – naudu – var mērīt cilvēka dzīvības vērtību?
“Deliktu tiesības ir civiltiesību apakšnozare, kas regulē tiesiskās attiecības, kas rodas no ārpuslīgumiska tiesību aizskāruma, respektīvi, no kaitējuma nodarīšanas personas veselībai, mantai, godam, cieņai, brīvībai, privātumam un citām mantiskām un nemantiskām tiesībām. [..] Latvijā deliktu tiesības ir tāda kā novārtā palikusi civiltiesību apakšnozare, kurā netiek izvirzīti un prasīti nekavējoši likumu grozījumi, lai gan tiesu praksē lietas par kaitējuma atlīdzību sakarā ar transporta negadījumiem, cilvēku veselības bojājumiem, sakropļojumiem, goda un cieņas aizskārumiem, mantas bojājumiem, kļūmēm ārstniecībā veido nozīmīgu daļu un ikvienā lietā parādās neskaidrības un būtiski teorētiskie jautājumi,” tā publikācijā “Jurista Vārds” rakstīja profesors, tiesību zinātnieks Kalvis Torgāns.
Deliktu tiesību speciālists ir arī Latvijas Universitātes mācībspēks, zvērinātu advokātu biroja “Eversheds Sutherland Bitāns” vadošais partneris, zvērināts advokāts Agris Bitāns. Izvaicāju viņu par tiesu praksi šajās lietās Latvijā un ārzemēs.
Ko tiesas ņem vērā, nosakot kompensāciju cilvēka bojāejas gadījumā, un kāpēc summas ir atšķirīgas?
A. Bitāns: Mēs Latvijā vēl neesam sasnieguši situāciju, kad mākam salikt lietas vērtību ziņā pareizā izkārtojumā. Runa ir par nemantiskiem labumiem, vērtībām. Veselība, mūsu ārējais izskats, cieņa – tās visas ir nemantiskās vērtības, kuras mums ir, bet par kurām bieži aizmirstam. Kad cilvēkam tiek nodarīts pāri, tad saprotam: vai, cik slikti!
Mūsu nemantisko labumu pāridarījuma negatīvās sekas nav tieši izsakāmas materiālās vērtībās, piemēram, naudā, tāpēc brīdī, kad par aizskārumu jāmeklē kāds gandarījums, kompensācija, to nav viegli noteikt.
Civillikums nosaka, ka to vērtē tiesa. Latvijā nav tāda regulējuma kā Čehijā, kur precīzi noteikts, cik par kādu konkrētu aizskārumu naudas vienības jāpiešķir vai ar kādu koeficientu jāreizina – tur tā ir diezgan automātiska darīšana. Mums tas viss ir vērtējams. Pirmkārt, jo tas labums ir vērtīgāks, jo par tā zaudējumu vai aizskārumu būtu jānosaka lielāka kompensācija.
Otrkārt, ir jāsaprot, kādā veidā tā dod vai nedod gandarījumu cietušajam. Summai jābūt tādai, kas liek domāt par samierināšanos. Lai cilvēks nedzīvo pagātnē, atceroties: jā, man nodarīja pāri. Summai jābūt tādai, lai cietušajam būtu morāls gandarījums, kas ļautu aizmirst pagātnes pāridarījumu, – jo manu aizskārumu novērtēja un tas man sniedza taisnīgu apmierinājumu. Protams, tas ir individuāli: vienam var likties, ka miljons eiro par maz, citam desmit eiro šķitīs liela nauda.
Treškārt, kompensācijai ir arī jāpilda preventīvi sodošā funkcija. Uzdevums – atturēt aizskārēju no līdzīgas darbības veikšanas nākotnē. Ja summa būs maza, viņš domās – zinu, ka būs jāsamaksā, bet es turpināšu pārkāpt, jo tas, kas ir jāmaksā, ir maz. (Piemēram, nodarītais kaitējums ir jāatlīdzina vairāku desmitu tūkstošu lielumā, bet drošības sistēmas uzlabošanā būtu jāiegulda pusmiljons.)
Protams, kompensācija ir arī signāls pārējai sabiedrībai, ka tā nedrīkst darīt, jo būs jāmaksā.
Mūsu tiesu praksē lieto tipizēšanas metodi – mēģina atrast līdzīgus gadījumus un pēc tiem arī vadīties. Tas reizēm ir vieglāk – redz, kāds jau ir izspriedis, tāpēc es lemšu pēc analoģijas.
Bet problēma tā, ka nereti ir lietas, kas jau ir izspriestas sen.
Tolaik, kad vēl bija lati?
Tas ir viens aspekts, bet otrs – ka toreiz mums bija iepriekšējais regulējums. Vienubrīd tiesa kompensāciju par morālo kaitējumu piesprieda tikai tajā gadījumā, ja tas tieši bija ierakstīts likumā. Bija ierobežojumi, kuros gadījumos saņemt kompensāciju un kuros ne.
Lietas mainās. Protams, ja kādam cilvēkam ir atņemta dzīvība, nevar uzreiz prognozēt, kāds būs tiesas spriedums attiecībā uz kompensācijas apmēru, jo gadījumi ir dažādi. Jāraugās, cik tuvas attiecības ir bijušas starp mirušo un prasītāju.
Trolejbuss Rīgā nobrauca sievieti un bērnu, un vīrs zaudēja divus tuvus cilvēkus – gan sievu, gan bērnu. Otrs gadījums – vecāki zaudēja vienu bērnu.
Visi apstākļi jāvērtē, arī tas, kādu mērķi vēlas sasniegt ar kompensāciju. Tā ir kompensācija nevis par nāvi kā tādu, bet to, ka cilvēkam ir zudis tuvais cilvēks. Visbiežāk ģimenes loceklis vai draugs, vai kāds, ar ko prasītājs atradies labās attiecībās un kas prettiesiski ir aizgājis uz to pasauli.
Arī draugs var prasīt kompensāciju? Latvijā, šķiet, šāds gadījums vēl nav bijis?
Vēl nav bijis, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka kompensācijas saņēmējam jābūt tuvam cilvēkam, un galvenokārt tas ir ģimenes loceklis. Bet var sanākt tā, ka juridiski ir radinieks, piemēram, brālis, bet nekādu sirsnīgu emocionālu attiecību nav, vai pat tieši otrādi, attiecības ir naidīgas. Tad kompensācijas noteikšana būtu neloģiska. Taču ir bijis gadījums, kad divi brāļi katru dienu sazvanījās, lai zinātu, kā otram klājas, un viņiem bija ļoti spēcīga emocionāla saikne, un, tad, kad viens aizgāja bojā, otrs jutās dzīvē vientuļš, jo nebija, ar ko parunāt.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piemēram, atzina, ka divu pusmūža sieviešu, kas dzīvoja kopā vienā dzīvoklī un kam bija izveidojies personisks kontakts, attiecības būtu pielīdzināmas ģimenes attiecībām emocionālā kontakta dēļ. Nav runa par to, ka jābūt ģenētiskai vai juridiskai saistībai, bet vērtē arī emocionālo sasaisti.
Vēl persona var prasīt kompensāciju, ja bijusi tiešs liecinieks negadījumam. Piemēram, radinieki brauc automašīnā, notiek avārija, un viņu acu priekšā iet bojā tuvs cilvēks.
Šajā gadījumā ir tā saucamais netiešā cietušā gadījums, kad persona ir klāt un redz visus nāves apstākļus.
Cits gadījums – mammai piezvana un paziņo, ka meita gājusi bojā, mātei sākas sirdslēkme… Arī tas var tikt ņemts vērā, nosakot kompensācijas apmēru.
Attiecībā uz negadījumiem medicīnas jomā Latvijā ir Ārstniecības riska fonds. Naudu no tā saņem pats cietušais. Tā ir kompensācija viņam sakarā ar kaitējumu veselībai. Parasti kaitējums beidzas ar izdevumiem ārstniecībai vai ar kādām paliekošām sekām veselībai, bet arī nāve varētu būt šīs negatīvās sekas.
Satversmes tiesa pērn iztulkoja, ka tā ir kompensācija pacientam, un attiecīgi šo naudu manto mantinieki. Lielākā summa, kas izmaksāta no Ārstniecības riska fonda par pacienta nāvi, ir 142 tūkstoši eiro.
Atsevišķi jāizdala tādi traģēdiju gadījumi, kādi ir bijuši Talsos, kad gāja bojā bērni, salūstot autopacēlāja strēlei, un Zolitūdē, kur cilvēki mira, iebrūkot lielveikala jumtam. Notikuma apstākļi, masveidīgums utt. liek domāt par atšķirīgu pieeju.
Tiesību aizskārējam jeb vainīgajai personai jākompensē sāpes, ciešanas, pārdzīvojumi vai citāds negatīvs nemantisks iznākums cietušajam, vai arī, ja cietušais ir miris, tad ar viņu saistītām personām.
Ceļu satiksmes drošības direkcija savulaik sarēķināja, ka valsts ar vienu bojāgājušo – kurš, dzīvs būdams, vēl gadus 20–25 aktīvi strādātu un maksātu nodokļus, – zaudē aptuveni 300 000 eiro.
Ja šis aprēķins ir pareizs, tad jājautā – ja cilvēks spēj ģenerēt tādu summu materiālā ziņā, kāpēc mums viņa dzīvība ir mazāk vērta?
Lielākā summa, ko noteica tiesa pirmajā instancē no diviem atbildētājiem kopā, ir 150 000 eiro. Tas ir Zolitūdes traģēdijas lietā, bet spriedums vēl nav stājies spēkā. Iepriekš augstākā kompensācija bija Talsu traģēdijā – 50 000 latu jeb 71 000 eiro. Tur lēma, ka katra cietusī ģimene saņem kompensācijā 50 000 latu.
Naudā izmērīt taisnīgumu – neiespējamā misija.
Varbūt. Bet, no otras puses, mēs sakām: dzīvība ir augstākā vērtība. Ja tā, tad kā parādīsim, ka tiešām pati augstākā? Salīdzināsim – par sabojātu mersedesu vai traktoru apdrošinātāji izmaksā 100 000 eiro bez diskusijām. Bet, kad jāmaksā par cilvēka sabojātu veselību, likteni vai dzīvību, tad saka – simt tūkstoši ir ļoti daudz. Ir pat izskanējis viedoklis, ka nu radinieki iedzīvosies uz bojāgājušo rēķina.
Vai esam konsekventi? Ja dzīvība ir augstākā vērtība, tad pretī jāliek atbilstīgs materiālais novērtējums.
Jo cilvēki ir pieraduši, ka par vērtīgāko maksā dārgāk. Tam būtu jāparādās arī kompensācijās par tiesību aizskaršanu. Bet mēs vēl neesam tam gatavi, vēl aizvien velkas līdzi padomju domāšana un psiholoģiskā barjera – kā, vai to vispār drīkst naudā novērtēt un vēl noteikt lielu summu.
Presē ziņots, ka ASV agroķīmijas uzņēmumam “Monsanto” bija jāmaksā milzu summa no vēža mirstošam dārzniekam, kura saslimšanu izraisījis ilgstošs darbs ar augu aizsardzības līdzekli raundapu, – 289 miljoni dolāru, tāpat pensionāram, kurš izmantojis šo preparātu 25 gadus savā dārzā un saslimis ar audzēju, – 81 miljons. Lasot, ka cilvēki sūdz tiesā arī tabakas ražotājus, pretendējot uz kompensācijām, šķiet – tā notiek tikai bagātajā Amerikā.
Sacīsim – pareizāka attieksme pret vērtībām. Bet jāņem vērā, ka tur tas ir saistīts ar kolektīvajām prasībām vai arī prasībām gadījumos, kad kāds kaut ir slēpis, piemēram, tā saucamās sodošās kompensācijas (punitive damages) gadījumā. Piemēram, azbesta slimības gadījumā atklājās, ka personai ir bijuši kaitīgi darba apstākļi un tas ir bijis zināms, bet tika apzināti slēpts.
Vēl jāņem vērā sociālās apdrošināšanas sistēmas dažādās valstīs. Piemēram, Skandināvijas valstīs kompensācijas salīdzinoši nav lielas. Zviedrija, Norvēģija ir pārtikušas valstis, kāpēc tur morālā kompensācija par kaitējumu veselībai, dzīvībai, ir daži desmiti tūkstoši eiro un ne vairāk?
Tas ir apzināti, jo, nosakot kompensācijas summu, tiek ņemts vērā, ka tur sociālās apdrošināšanas sistēma darbojas neatkarīgi no tā, kādos apstākļos personai nodarīts kaitējums.
Tas ir kolektīvās atbildības jeb solidaritātes princips. Caur sociālo apdrošināšanu tiek nodrošināta cilvēka spēja adaptēties un mazāk justies neaizsargātam vai nenodrošinātam gadījumā, ja nodarīts kaitējums veselībai vai dzīvībai.
Vācijā, piemēram, lemjot par kompensācijām, skatās, kādas summas ir noteikusi tiesa agrāk līdzīgos gadījumos, taču pieliek klāt inflācijas procentu.
Jūs par šo tematu lasāt lekcijas studentiem. Ko viņi parasti vaicā?
Vienmēr vēlas zināt, kāda ir lielākā summa, kāda mazākā. Dodu apkopojumu par Latvijas tiesu praksi, piemēram, kādas savulaik bijušas noteiktas kompensācijas summas par personas nonāvēšanu. Civilprocesos spriedumos, kas līdz šim stājušies spēkā, kompensācijas ir nepilni 30 000 eiro, kriminālprocesā – pāri par 70 000 eiro.
Pastāstu studentiem arī par gadījumiem no ārzemju tiesu prakses. Ir gadījumi, kur gandrīz var runāt par dzīvības cenu. Tas ir tad, kad piedzimst bērns, kuram ir konstatētas medicīniska rakstura problēmas – ģenētiskas u. c.
Ārzemēs ir prasības, ko ceļ bērni pret saviem vecākiem – ka deva dzīvību un tagad viņiem ir jāmokās.
Tiek arī celtas prasības pret mediķiem, ka viņi nav savlaicīgi pamanījuši un devuši vecākiem slēdzienu, ka bērns piedzims ar smagām, neārstējamām veselības problēmām. Ir prasības pret vecākiem, kuri bezatbildīgi izturējušies pret savu veselību laikā, kad bērns atradās mātes ķermenī. Viņš vēl nebija piedzimis, bet vecāki ar dzeršanu, smēķēšanu, narkotiku lietošanu viņam nodarīja kaitējumu, kas izpaužas pēc dzimšanas. Jādomā, ka nākotnē šādas prasības parādīsies arī Latvijā.
