Egils Līcītis: Nevis dalītu, bet konkrētu atbildību 3
Traģēdijas un sāpju nestundā prezidents labi norunāja. Ar emocijām par Zolitūdē notikušo. Par valstī radīto amorfo vidi, kurā neviens ne par ko nav atbildīgs.
Tomēr diezin vai tagad par vāju un vaļīgu dēvētais Būvniecības likums, publicēts “Latvijas Vēstnesī”, sākās ar citiem vārdiem, kā sākas oficiāli nodrukātie likumi – Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludina… Laikam toreiz celtniecību regulējošo likumu neapstrīdēja un tik daudz pretenziju uz pili nesūtīja, kā esot sūtīts par uzturēšanās atļauju piešķiršanu regulējošo Imigrācijas likumu, kuru atdeva Saeimai atpakaļ. Jāpiekrīt prezidentam un sabiedriskajiem kritiķiem, ka politiskās atbildības jēdziens Latvijā ir deformēts un sašķobījies. Likumus izstrādājot, bieži ir tik liels veikalniecisko interešu spiediens, ka deputāti neiztur un dažkārt lūst, āre, kā metāla sijas, piekrītot nesamērīgi pacelt privāto interesi pāri valstiskai, sabiedriskai. Bet ar rūgtumu jāsaka – ir samērojamības robeža, kad, atbal- stot uzņēmējdarbību, veicinot ārvalstu investīciju ieplūšanu, tā sanācis, ka nelabojamas kļūmes dēļ nav radītas darba vietas, bet kapa vietas.
Tomēr pārāk daudz atbildības nevajag nomērīt tikai valdībai. Katram celtniecības objektam ir īpašnieks, projektētājs, būvnieks un būvuzraugs, un ir pašvaldības būvvalde, kas krustām šķērsām zīmogo un liek parakstus, apstiprinot, ka viss kārtībā, viss uzbūvēts ar 100% garantiju. Par lielveikala jumta sabrukšanu un daudzās ģimenēs piedzīvoto nelaimes postu ir konkrēti atbildīgie, kurus rūpīgā izmeklēšanā atradīs. Es tādu apņēmību rīkoties Zolitūdes upuru un zem drupām bojāgājušo glābēju piemiņas vārdā izlasīju policista Ķuža, valsts sekretāres Pētersones-Godmanes nogurušajās acīs.
Notikumam droši vien ir priekšvēsture. Varbūt ar atlaistajām likuma bremzēm, varbūt ar to, ka gada labāko celtni sāka būvēt, kolīdz krīze bija pagājusi, vajadzēja steigties, un tad drošības jautājumi it kā palika iesāņu. Savstarpējā ķēdē izlūza pa skrūvītei, izļurkājās pa zobratiņam – kaut kā tā māja sabruka klusā veļu vakarā. Kad redzēju absolūto mieru, drosmi, ar kādu ugunsdzēsēji glāba ievainotos, un cieņpilno atsaucību, kā šie vīri TV ekrānā stāstīja par dziļas traģikas piesātināto notikumu gaitu, radās pārliecība, ka Latvija ir stipra diezgan, savā vietā ir gan atbildība, gan profesionālisms.
Bet ko mēs gaidījām šajās dienās no valdības? “Valdība” nav grieķu, latīņu svešvārds, bet cēlies no latviešu darbības vārda “valdīt”. Lai cik maz uzticības mūsu zemē ir pret varu, lai 99% enerģijas tie tērē apkarojoties, trauksmes brīdī vajadzēja būt uz strīpas. Šī būtu reize, kad izpausties kā glābējiem, kur katrs zina savu vietu un savu darbu. Bet ministri pazuda, jo Viņķele tviterī aicināja “partiju politiķiem amatos – neizmantosim traģēdiju savtīgiem PR mērķiem”. Kādās aizdomās Viņķele turēja kolēģus – ka viņi fočēsies uz drupu fona? Ievaskos reitingus?
Tikām cilvēki gaidīja. Gaidīja, kad tieslietu ministrs atskaitīsies, runātīgais Pabriks pieprasīs atbildību vai varbūt ekonomikas ministrs atkāpsies. Negribu vainot valdību, ka nestrādāja lietas labā. Runa ir, ka tas nebija tik profesionāli perfekti kā ugunsdzēsības vai televīzijas dienestā. Viss būšot – garantēti izmeklēts (R. Kozlovskis), inventarizācija par normatīvu un sistēmas funkcionētspēju būvniecībā (D. Pavļuts), taču šaubas par amorfu vidi varas gaiteņos palika neizkliedētas.
Pirms daudziem gadiem lauksaimniecības ministrs Ģēģers, atsaucoties LTF aicinājumam, nekavējoties “iedarbināja” smago tehniku visā valstī, kad Latvija nokļuva briesmās. Ģēģers nekrāja reitingpunktus. Reitingi vēl nebija izgudroti. Viņam vienkārši bija komanda, resursi, apņēmība – jādara! Viņš rīkojās, kā jārīkojas Latvijas valdības loceklim.
