Nevienu brīdi nav domas par padošanos 5
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Iedodiet man automātu un ļaujiet nobraukt gar Kremli,” šis ir gada spilgtākais teiciens no Latvijas sporta nozares pārstāvjiem. Tā autors ir Latvijas basketbola izlases ilggadējais spēlētājs un bijušais galvenais treneris Ainars Bagatskis. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš tandēmā ar sievu Ilzi organizēja ukraiņu jauno basketbolistu nogādāšanu un iekārtošanu dažādās Latvijas pašvaldībās.
“Avīzē izlasīju rakstu, ka Vents Armands Krauklis aicina ukraiņu bēgļus braukt uz Valku. Radās ideja – varbūt varam uzņemt tieši jaunos basketbolistus, lai viņi turpinātu trenēties un, iespējams, mācītos Latvijā,” stāsta Ainars Bagatskis, kurš kopš 2019. gada vada Ukrainas basketbola izlasi. “Ilze sarunāja tikšanos ar Valkas mēru, apzvanījām citu basketbolu atbalstošu pilsētu vadītājus, un tā sākās. Četrās dienās, mērojot vairāk nekā trīs tūkstošus kilometru, ar Ilzi apbraukājām šos novadus, lai apskatītos, kādā stāvoklī ir sporta bāzes un dzīvošanas apstākļi. Visur bija liela atsaucība, cilvēki gatavi palīdzēt, liels paldies viņiem. Vēlāk pieslēdzās Latvijas Olimpiskā komiteja un visiem autobusiem no Ukrainas tur bija pirmais pieturas punkts.”
Latvijā patvērumu tobrīd rada vairāk nekā 600 jauno basketbolistu un viņu pavadītāju. Nu lielākā daļa aizbraukusi atpakaļ uz Ukrainu vai kādu citu valsti, bet palikuši virs simta – kuplākais pulks Valkā, Valmierā, Salacgrīvā. Viņi uzņemti vietējās sporta skolās, gandrīz visi no atbraukušajiem bērniem mācījās Latvijas skolās. “Pašvaldības bija ļoti pretimnākošas, iesaistīja skolās, un tas bērniem bija papildu prieks, iespēja pārslēgties, mazāk laika bēdāties. Protams, ir grūtības saprast latviešu valodu un pilnībā iekļauties, bet spēj to izdarīt ātrāk par pieaugušajiem,” norāda Ilze Bagatska.
Viņi saskārušies ar daudziem sirdi plosošiem ukraiņu stāstiem. “Pirmajā grupā bija arī bērni no Mariupoles, kur viens zēns nepaspēja tikt līdz evakuācijas vilcienam – sekojām viņa gaitām, kamēr nokļuva Eiropā caur Gruziju,” atminas Ilze. Jau vēlā pavasarī Latvijā ieradusies meitene, ar kuru trenerei nebija sakaru ilgāk par mēnesi. Jauniete šo laiku kara darbības dēļ bija pavadījusi pagrabā, neiznākot ārā nevienu dienu. Krāslavā nokļuva bērni, kas bija palikuši aiz frontes līnijas un vienīgā iespēja tikt līdz Latvijai bijusi caur Krieviju. Vienu ģimeni pēc robežas šķērsošanas kravas auto šoferis aizvedis līdz benzīntankam, kur pretī brauca treneris no Krāslavas Raitis Timma. “Organizējām, lai benzīntankā attālināti nopirktu ēdienu, meitene teica, ka neko nevajag. Prasīju, kad pēdējo reizi ēda. Neatceroties…” turpina Ilze Bagatska.
“Pasaule nesaprot, ka Maskavas solījumiem nevar ticēt nevienu brīdi, viņi ir drauds visai Eiropai. Cik daudzus gadus Baltijas valstis to teica, bet Eiropa, pasaule bija komforta zonā – nu kas tad notiks,” secina Ainars Bagatskis. “Pirmais signāls bija 2014. gads, es arī tad strādāju Kijivā, krievi mierīgi okupēja Krimu, tobrīd ukraiņi nebija gatavi arī tādēļ, ka tur bija ļoti daudz nodevēju. Bija jābūt ļoti naiviem, lai cerētu, ka krievs nomierināsies, tas, ka nebija praktiski nekādas reakcijas, tikai atvēra durvis. Man patīk, kā ukraiņi tagad izturas – nevienu brīdi nav domas par padošanos, teritoriju atdošanu. Eiropa ir kopā ar Ukrainu, un Krievijai nav nekādu variantu. Skaidrs, ka uzvara prasīs upurus un laiku. Arī Latvijā ļoti daudziem cilvēkiem audzis lepnums par savu zemi, ka Latvija ir dārga, svarīga. Cik daudz cilvēku stājas Zemessardzē! Tas parādīja, ka arī mēs esam gatavi stāties pretī, ja kaut kas notiek. No Krievijas nav jābaidās kā kādreiz.”
