“Neviens nepalīdzēs, kamēr kaut vai sēdi asins peļķē.” Vecmāmiņa uzņemšanā pavadījusi vairāk nekā 10 stundas, raudot no satraukuma par vīra veselību
197
Pēc tam, kad LA.LV bijām publicējuši vairākus pieredzes stāstus, saskaroties ar mediķiem, e-pastā saņēmu vēl virkni piedzīvojumu stāstu. Gan pozitīvu, gan pavisam skumju. Pamazām dalīšos ar tiem arī ar jums.
Lūk, vēl viens sliktā nozīmē pārsteidzošs stāsts, ar ko dalījās sieviete, kura vēlējās palikt anonīma. Turpinājumā viņas teiktais.
“Izlasot rakstu par sievietes nepatīkamu pieredzi Stradiņu universitātes slimnīcā, uzreiz atceros pašas šausmīgākās stundas pavadītas uzņemšanā un vērojot apkārt notiekošo.
Pirms pāris gadiem draudzenes mamma krita un sasita galvu, bija asins peļķe. Mēs zvanījām “ātrajiem”, viņi atbrauca ļoti agresīvi noskaņoti, bija jāklausās burkšķēšana, kā tā var krist u.tml.
Ļoti satraukusies par situāciju un gatava darīt jebko, lai to vērstu par labu, draudzene viņiem iedeva 50 eiro. Šo vēl varu saprast, jo mediķi ir noguruši, darbs ir smags, nav viegli vienmēr būt labā noskaņojumā.
Tālāk draudzenes mammu aizveda uz Stradiņu slimnīcu aizšūt brūci. Mēs braucām līdzi, lai sagaidītu un pēc tam palīdzētu nokļūt mājās. Slimnīcā ieradāmies plkst.2.00, bijām tur līdz plkst.9.00, uzņemšanā gaidot kādu ziņu. Attieksme reģistratūrā bija krimināla!
Bet mani no līdzsvara izsita kāda epizode. Ilgas stundas sēžot uzņemšanā, pamanīju vecmāmiņu, kura ik pa laikam raudāja. Es viņu kādu laiku vēroju, līdz piegāju un pajautāju – varbūt varu kā palīdzēt.
Viņa ar asarām teica, ka nevar sagaidīt atbildi no ārstiem par viņas vīra veselību. Viņai rupji atcērtot, lai tikai sēž un gaida. Nu ļoti nesmuki un rupji pret cilvēku gados tā izturēties.
Vecmāmiņa stāstīja, ka sēžot tur uzņemšanā jau ilgāk par 10 stundām. Neesot zinājusi, ka tā būs. Pašai esot cukura diabēts, taču medikamentus nav paņēmusi līdzi, jo nav zinājusi, ka tik ilgi tur uzkavēsies. Drīz būšot laiks insulīna injekcijām.
Rosināju viņu uzrunāt mediķus, taču vecmāmiņa atbildēja, ka viņai ir bail, ka atkal saņems ļoti negatīvu attieksmi. Es skrēju uz veikalu, lai meklētu, kur nopirkt rupjmaizi, lai viņai būtu kāds kumoss enerģijai, turpinot gaidīt ziņas par vīra veselību.
Man bija tik ļoti skumji, ka nācās ko tādu piedzīvot. Cilvēki it kā ir slimnīcā, bet rodas sajūta, ka neviens nepalīdzēs, kamēr kaut vai sēdi un gaidi asins peļķē.
Es ļoti ceru, ka vecmāmiņai viss būs labi, jo pēc tam, kad biju viņai sarūpējusi kaut ko ēdamu, devāmies prom, jo draudzenes mammai brūce bija sašūta. Vecmāmiņa tur palika sēžot un raudam, nezinot, kas notiek ar viņas vīru.
Mani tā ārstu un reģistratūras darbinieku vienaldzība ļoti “nogāza gar zemi”. Stradiņu slimnīca ir un paliks man atmiņā kā šausmīga vieta, kur nekad negribētu nokļūt!
Reģistratūrā, cik novēroju, pret visiem apmeklētājiem bija rupja, neprofesionāla attieksme. Es saprotu – garas darba stundas, visi noguruši, bet mēs visi esam cilvēki, kam grūtā brīdī nepieciešama palīdzība. Nedaudz laipnības un būs cita atmosfēra.
Bet nu jā – tur laikam viņiem speciāli psihologi vajadzīgi darbiniekiem, lai saprot, kā kontrolēt savas emocijas un attieksmi.”
