– Kad pašam tā ir gadījies dzīvē? 2
– … Bērēs. Kad vismazāk to vajadzētu darīt un drīkstētu, uznāk nevaldāmi smiekli. Un ne man vienam – tad vienkārši jāpazūd no kapličas, un iemeslu tam nevar izskaidrot. Negribas tās sāpes, un ir kaut kāda organisma pretreakcija velt to smagumu nost. Nevaru to izskaidrot, neesmu par to tik daudz domājis, bet kaut kas tāds ir.
– Un ja nu kāds skeptiskāk noskaņots teātra cienītājs iebilstu, vai patiesi Kublinskis nevarēja atrast nevienu “svaigāku” lugu?
– Mūsu dramaturģijas zinātājiem laikam nav pietiekams līmenis, lai atraisītu jaunajos īstas lugas dziļumu. Jo par lielāko daļu teātrī ienākušo mūsdienu sacerējumu, ko esmu lasījis pats un citi cilvēki, kas teātrī nodarbojas ar dramaturģiju, var teikt – pliks teksts, kurā nav jēgas un domas. Vispārējs vārdu virknējums bez apakšstrāvām. Un no tāda darba uz skatuves neko nevar uztaisīt. Bet varbūt pie vainas šis nestabilais, svārstīgais, līkločainais laiks. Ir jābūt kaut kādam stabilam pamatam, lai kaut lēnām, bet virzītos uz augšu. Man nejauši trāpījās rokās Viljama Šekspīra frāze, kas atbilst lugas “Pulkstenis ar dzeguzi” apakšvirsrakstam. Un proti – neviens nav labs, neviens nav ļauns, mēs visi esam nelaimīgi. Slavenā angļu dramaturga pirms četrsimt gadiem pateiktais ir kā sūtījums mums uz šodienu.
