– Tātad vajag lielāku uzņemšanas konkursu un retākus izlaidumus. 2
– Jā. Vēl man žēl, ka teātrim tik ļoti jādomā par naudas pelnīšanu, līdz ar to procentuāli lielu pārsvaru ņēmis izklaides žanrs, dejas, dziesmas, nebaidīšos pateikt tingentangels, un ir salīdzinoši maz izrāžu, kurās runā par sasāpējušiem jautājumiem, kas raisītu skatītājos līdzdomāšanu. Taču cilvēki patiesībā ļoti labprāt apmeklē sarežģītas, nopietnas izrādes.
– To var redzēt kaut vai pēc “Vecenes” un “Ezeriņa” – Nacionālā teātra izrādēm, kas izpirktas mēnešiem uz priekšu.
– Jā, un man ir ļoti liels prieks par to, ka teātrī nāk ļoti daudz jaunatnes – šajā ziņā jūtams kaut kāds jaunais vilnis, prieks, ka skatītāju vidū ir novadu jaunieši. Ārkārtīgi interesanti ir jautājumi, ko viņi man uzdod pēc tā dēvētajām studentu izrādēm, uz kurām var nopirkt biļetes par vienu eiro un dažiem centiem. Piemēram, pērn manis iestudētie Ibsena “Spoki”. Ļoti sarežģīta luga. Ar jauniešiem nosēdējām pusotru stundu, tik lielu interesi viņos raisīja šī vairāk nekā pirms simt gadiem rakstītā luga. Ibsens šo lugu rakstīja 19. gadsimta beigās, kad notika ļoti strauja tehnoloģiju attīstība. Un tad cilvēkam pēkšņi likās, ka viņš ir pašpietiekams, visvarens, ka pats var būt vienīgais soģis par savu dzīvi. Viņš novērsās no Dieva, sāka darīt baismīgas lietas, nāca modē visatļautība, kas ir viena no sabiedrības degradēšanās pazīmēm. Kad sataustīju šo Ibsena ideju, pats sev atklāju, kāpēc lugas nosaukums ir “Spoki”. Jo pie viņiem nav Dieva.
– Gluži kā pie mūslaiku varas turētājiem, kuru rīcība un attieksme pret tautu reizēm vedina tā secināt.
– Es varbūt tik augstu nešautu, taču, klausoties diskusijas televīzijā, skatoties uz valdības pārstāvjiem, redzu, ka daudzos no kultūras un mākslas pazīšanas nav ne vēsts. Jo viņi nav mācīti ne lasīt, ne saprast būtisko. Var lasīt “Gredzenu pavēlnieku”, un var lasīt Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Tā ir liela starpība. Šajos cilvēkos bērnībā neviens nav ielicis tik būtiskos ētiskos pamatus. Bet tas mani nenospiež. Tas mani ceļ. Jo man pašam ir iespēja no visas sirds atdot sava mūža pieredzi, ko vecāki ielikuši šūpulī, ko jaunībā devis teātris. To daru, lai veicinātu cilvēku attiecībās ētiskās vērtības, bez kurām īsta dzīve nav iedomājama un kuras nevar un nedrīkst pārkāpt. Ja tas izrādē ir izdevies, jūtos kā iekšēji izoderēts ar laimi. Jā, esmu laimīgs, bet… man nāk raudiens.
– Kāpēc?
– Jo esmu iztukšojies, atdevis visu, kas manī ir. Bet tad apmeklēju pats savas izrādes, un tas, kā redzēto uztver skatītājs, mani emocionāli uzpilda dubultīgi. Šī procedūra ir viena no būtiskākajām manā enerģētiskajā apritē ar skatītāju.
– Varbūt, atgriežoties pie senā iestudējuma, vērts atgādināt, kas toreiz spēlēja galvenās lomas?
– Mātes lomā, ko tagad spēlē Lāsma Kugrēna, bija Velta Līne un Elza Radziņa. Tomēr toreizējā un topošā izrāde būs absolūti atšķirīgas. Lai apietu tā laika ideoloģisko spiedienu, tagad lietoju ļoti daudz komēdijas elementu. Izrādei būs traģikomēdijas, traģifarsa pieskaņa. Jo ir taču dzīvē ļoti smagi brīži, kad pēkšņi uznāk smiekli – no nervu pārslodzes, no emocionālās un intelektuālās pārslodzes. Psiholoģijā šī lieta ir ļoti interesanta.
