– Jūs to sakāt arī, piemēram, par Gaismas pili? 2
– Tas ir atsevišķs stāsts, ko negribu komentēt, bet lielveikali ir uz katra stūra, it kā cilvēkus nekas cits vairs neinteresētu kā desa un jaunas lupatas. Es, piemēram, nobrīnījos, ka kultūras kanonā nav Virzas “Straumēnu”, kas ir himna Latvijas zemei, Latvijas zemniekiem. Nav! Nesaprotu… Visu šo pēdējos divdesmit četros gados uzkrāto emocionālo bagāžu tagad mēģinu likt šajā izrādē, kuras varoņiem ir grūti, jo viņus iedzen garīgā ieslodzījumā. Psiholoģiskā nasta, grūti atrisināmās problēmas, neziņa un nedrošība par nākotni neļauj tikt galā katram ar savām problēmām, un līdz ar to grūti atrast dialogu ar otru, kaut vistuvāko cilvēku.
– Kam esat uzticējis galvenās lomas?
– Lugā ir deviņi personāži. Tā ir šā brīža Latvijas dzīves situācija vienas ģimenes ietvaros ar trim paaudzēm, kas ir visas Latvijas sabiedrības modelis. Stāsts ir par to, cik tālu esam tikuši, vai mēģināsim iet uz augšu vai arī turpināsim šļūkt uz leju. Aktieru sastāvs ir ļoti interesants. Nav kā izrādēs tradicionāli galvenās un otrā plāna lomas. Uz skatuves visi ir galvenie, jo visi spēlē šābrīža tautas likteņstāstu. Tur ir Lāsma Kugrēna, Ģirts Jakovļevs, Baiba Indriksone savos ļoti cienījamos gados, vitāli priecīga, ar fantastisku radošu ilggadību. Tā ir skaista lieta, ko varētu novēlēt cilvēkiem visās profesijās, – ka no tevis paņem visu iespējamo, ko vari atdot un ko tev savulaik devuši tavi izcilie pedagogi. No jaunās paaudzes Mārcis Maņjakovs, Jānis Āmanis, Inga Misāne, Zane Dombrovska… Jauka aktieru buķete.
– Bet vai radošās ilggadības medaļai nav arī otra puse – darba vietu trūkums jaunajai paaudzei, kura spiesta doties uz ārzemēm?
– Varbūt daļēji tā arī ir. Varu runāt tikai par savu profesiju. Ir aktieru pārprodukcija. Un tā jau ir Kultūras akadēmijas vaina, jo nevar katru gadu uzņemt aktieru kursu – nav mums tik daudz teātru, kur šos aktierus izvietot.
– Bet to vien dzird – lai strādā “uz projektiem”, ārštata līgumiem, dibina kaut savu teātri, ko daži ir mēģinājuši un kādam arī izdevies. Bet vai tā nav zināma liekulība?
– Pat ļoti stipra, jo nav godīgi atrunāties ar brīvo tirgu. Ja reiz uzņem studentu augstskolā, jādara viss, lai varētu viņam nodrošināt štata vietu teātrī. Tas ir pedagoga pienākums. Ne uz katru profesiju var attiecināt brīvā tirgus situāciju, katrā ziņā ne uz kultūru, ne uz mākslu, es pat domāju arī zinātni tur nevar ietilpināt.
