Kultūrai jādod cilvēkiem cerība. Saruna ar Nacionālā teātra režisoru Mihailu Kublinski 2
Nacionālajā teātrī 30. decembrī pirmizrādi piedzīvos jauns Jāņa Jurkāna lugas “Pulkstenis ar dzeguzi” iestudējums, kura režisors ir Mihails Kublinskis.
– Laikam teātra vēsturē tāds gadījums vēl nav bijis kā toreiz, 1976. gadā, kad vienā un tajā pašā Nacionālajā teātrī vienās un tajās pašās dekorācijās divi režisori – Alfreds Jaunušans un Mihails Kublinskis –, tiesa, ar diviem aktieru sastāviem, iestudēja vienu un to pašu lugu – jaunā dramaturga Jāņa Jurkāna sarakstīto “Pulksteni ar dzeguzi”. Tagad esat nolēmis pie tās atgriezties. Vai toreiz kaut kas palika nepateikts?
M. Kublinskis: – … Jā, pēc diviem gadiem paliks četrdesmit gadu kopš tā brīža… Aktieru fakultāti beigušajam Jānim Jurkānam pirmie jaunības soļi profesijā īpaši neveicās, un te pēkšņi viņš uz teātri atnesa lugu, kas mūs ļoti ieintriģēja. Tas notika tajos vistumšākajos okupācijas gados. Toreiz Jaunušans bija teātra galvenais režisors, es viņa kolēģis, ļoti labi sapratāmies, nejaucāmies viens otra darbā, ne viņš mani gribēja pakļaut un virzīt sev vēlamā virzienā, ne man iemesls turēties pretim. Kad teātris saņēma šo lugu, viņš ieminējās, kā būtu, ja to iestudētu mēs abi? Mani tas ļoti pagodināja, iepriecināja, izrāde gāja ļoti labi… Pērn Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis lūdza vairāk iestudēt latviešu dramaturģiju, par ko es arī vienmēr esmu iestājies, taču ne vienmēr tas ir iespējams, jo visur pietrūkst līdzekļu. Tad izmeklējos, izrunājos ar lietpratējiem, līdz kādā pēcpusdienā man atausa atmiņā, ka ir taču “Pulkstenis ar dzeguzi”… Kā gan tā varētu skanēt šodien?
Izlasīju vēlreiz, piezvanīju Jurkānam un pateicu, ka vēlos iestudēt izrādi par šā brīža dzīvi, situāciju un cilvēkiem Latvijā. Toreiz lugā darbojās rezignēti, gribas paralizēti, nospiesti cilvēki, zaudējuši sociālo aktivitāti, bet šodien man to negribējās. Daudzi teātri taisa melnās lugas, esmu tam absolūts pretinieks, jo mums, kultūras darbiniekiem, jāmēģina uzturēt cerību, kaut valdība ir darījusi visu, lai to sagrautu, taču bez ticības nav iespējams dzīvot. Tā nu ir, ka tauta mīl savu tēvzemi, bet ne visai ciena tos vīrus, kas pie varas. Būšu ļoti atklāts.
Manas valsts valdība manī gandrīz ir iznīcinājusi optimismu, padarījusi vairs tikai par labvēlīgu skeptiķi. Tūlīt pēc vēlēšanām ministri un deputāti prasīja algas pielikumu. Kad palasīju valdības deklarāciju nākamajiem četriem gadiem, pārņēma šausmas. Absolūti padomju laika garā – sasniegsim, panāksim, pārsniegsim, uzlabosim… Gandrīz neviena konkrēta vārda, skaidras rīcības programmas. Lūdzu Jurkānam, lai viņš pārveido lugu par sociāli aktīviem cilvēkiem, kādi mēs būtībā arī esam. Nesamierināti, nepakļaujami, iekšēji protestējoši, bet tādi, kuriem ir ļoti grūti, jo valsts viņiem uzspiedusi neziņu par nākotni. Tas ir visbriesmīgākais – neziņa, kas ar mani notiks rīt…
– … Visādās nozīmēs…
– Jā… Braucu, piemēram, ar tramvaju garām Krišnas zupas virtuvei Barona un Ģertrūdes ielas stūrī, rindas ar katru gadu kļūst garākas, un tajās stāv arvien jaunāki cilvēki. Lai arī Kārlis Ulmanis iztaisīja apvērsumu, es labprāt izņemtu tikai vienu no viņa valdīšanas gadiem, bet kā toreiz uzplauka Latvija! Nebija tādas sociālas nevienlīdzības kā tagad. Mani vecāki bija vienkārši kalpotāji, tēvs strādnieks, bet kādas mēbeles viņi bija sapirkuši! Viņi iegādājās radio, un mums bija bērnu aukle, bet vecāki strādāja ļoti vienkāršu darbu. Paskatieties, kāda veidojās arhitektūra, kāds Rīgas centrs bija Ulmaņa laikā! Ar kādām vērtīgām arhitektūras pērlēm! Šodien, pēc deviņdesmit gadiem, Rīga piecelta ar stikla, alumīnija būriem… Tas ir īslaicīgi, bezgaumīgi, neprofesionāli. Kauns.
