Ārsti miera labad izdomā indikāciju, lai aizvestu bezpajumtnieku uz slimnīcu. Saruna ar reanimatologu Fūrmani 0
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) anesteziologs – reanimatologs Roberts Fūrmanis sociālajos tīklos bieži izceļas ar aktīvu nostāju sabiedriski politiskajos jautājumos. Nesen viņš aizrautīgi diskutēja ar liberāli domājošām personām par alkoholiķu un bezpajumtnieku ārstēšanu un tā arī pie kopsaucēja nenonāca, jo Fūrmanis ir praktiķis, bet viņa oponenti – teorētiķi. Fūrmanis strādājis arī vadošā amatā – bijis NMPD Zemgales reģionālā centra priekšnieks, daudz ko redzējis un, kā pats atzīst, veselības aprūpes sistēmu iepazinis līdz kaulam.
Pēc tam, kad interneta portālā TVNET tika publicēts raksts “Pārdzērušies, netīri un rupji bezpajumtnieki – Stradiņa slimnīcas ikdiena”, medicīnas tiesību juriste Solvita Olsena un partijas “Progresīvie” valdes priekšsēdētājs Roberts Putnis ieteica slimnīcas darbiniekiem izvairīties demonstrēt savas vājās zināšanas medicīnā un cilvēktiesībās.
Bet jūs vēlējāties saņemt atbildi, kā ir ar ārstu cilvēktiesībām strādāt normālos, drošos apstākļos un tā arī nesaņēmāt? To gadiem vaicā daudzi mediķi, bet vai jūs redzat risinājumu?
R. Fūrmanis: Viegli ir būt liberālam un likt akcentu uz vienlīdzību, palīdzību vājākajiem… Nepiekrītu Olsenas kundzes viedoklim, ka P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās medicīnas centra kolēģi ir nekompetenti. Droši varu apgalvot, ka tur strādā kompetenti kolēģi, jo gandrīz katru dežūru ar viņiem saskaros un redzu, kas tur notiek.
Liela daļa no šiem cilvēkiem, kurus tur atved ar neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, ir bezpajumtnieki. Pārliecinoši lielākā daļa no viņiem ir bezrūpīgi pret savu veselību, agresīvi izturas pret medicīnas personālu un viens pret otru, viņi ir nekopti un netīri. Slimnīcas personāls viņus nomazgā, reizēm iedod arī tīras drēbes… Ja ir galvas trauma, tad viņiem tiek veikta datortomogrāfija, rentgena izmeklējumi, dažādas analīzes…
Viņi netiek diskriminēti nevienā aspektā un tiek izmeklēti daudz biežāk nekā citi pacienti, kuriem tas būtu pat vairāk nepieciešams.
Stradiņa slimnīcas mediķi nebaidās publiski runāt par reālo dzīvi. Olsenas kundze uzskata, ka slimnīcas un Veselības ministrijas pienākums ir veidot sistēmu, kas rūpējas par bezpajumtniekiem. Bet, manuprāt, viņu sociālā integrācija ir jebkuras pašvaldības goda un cieņas jautājums.
Klausījos interviju Skuteļa pusnakts šovā ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Mārtiņu Dauguli. Viņš bijis Anglijā tieši tad, kad tur notika referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā un saticis tur bezpajumtnieku, kurš stāstījis, ka visa Lielbritānijas valdība esot idioti. Kad Daugulis painteresējies, kāpēc bezpajumtnieks tā uzskata, viņš atbildējis, ka valdība, lūk, viņiem dodot konservus, bet neiedodot konservu attaisāmos. Bet par to, kā pašvaldība par viņiem rūpējas, bijis gandarīts.
Es gan negribētu piekrist, ka Latvijā nerūpējas par bezpajumtniekiem. Viņiem ir iespēja apmesties patversmēs. Rīgā, kur viņi koncentrējas visvairāk, ir pat atskurbtuve ar medicīnas darbinieku. Bet vai tas atvieglo NMPD brigādes, kurām nepārtraukti ar šiem cilvēkiem jākomunicē?
Nesen tika pieņemti grozījumi likumā “Par policiju”, kur noteikts, ka policijai vairs nav jātur rūpe pār bezpajumtniekiem, nogādājot viņus īslaicīgās uzturēšanās patversmēs. Tas, ko darīt ar šādu cilvēku, tiek uzgrūsts uz NMPD pleciem.
Jau ir bijuši vairāki precedenti, kad Valsts policija atsakās šādu cilvēku savākt un sauc NMPD, kaut gan nav nekādu medicīnisku indikāciju, lai bezpajumtnieku nogādātu ārstniecības iestādē.
Savukārt ārstniecības personas mīļā miera labad ir spiestas izdomāt šo medicīnisko indikāciju, lai aizvestu šo cilvēku uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Bet tas ir nevis operatīvo dienestu, bet gan pašvaldības jautājums. Man ir tāda sajūta, ka pašvaldības nelabprāt vēlas risināt šo problēmu, jo tam ir nepieciešama nauda.
Bet Stradiņa slimnīca un Rīgas Austrumu slimnīca ir valsts akciju sabiedrības, gar kurām pašvaldībai nav nekādas darīšanas.
Tas, kur šo cilvēku likt, kad viņš atrodas bezpalīdzīgā stāvoklī, tiek mākslīgi uzgrūsts uz NMPD pleciem, jo realitātē nav neviena, kas par to atbild. Arī valstij būtu jāpiešķir papildu nauda šādu cilvēku ārstēšanai. Ja mēs atgriežamies pie Olsenas kundzes, tad no viņas izteikumiem ir skaidri noprotams, ka viņa neizprot situāciju, jo to ir redzējusi tikai pa gabalu. Aicinu Olsenas kundzi pieteikties, lai pavadītu noteiktu stundu skaitu kopā ar mediķiem, kas risina šo problēmu, lai redzētu, ar kādām barjerām viņi saskaras un ko viņi ir spiesti pārvarēt, lai palīdzētu bezpajumtniekiem. Neviens no viņiem nav atstāts bezpalīdzīgā stāvoklī.
Tas nozīmē, ka jūs vienmēr viņus vedat uz slimnīcu?
Mediķis vienmēr šādu cilvēku izvērtē. Redz, kad ir alkohola reibums, kad ir hipoglikēmija vai pazīmes, kas liecina par insultu vai saindēšanos ar apreibinošām vielām. Taču ne vienmēr visu var paredzēt un pamanīt.
Savā laikā strādāju NMPD Rīgas reģionālā centra brigādē, kas bija dislocēta Strēlnieku laukumā.
Pēc vārdiem un uzvārdiem zināju pilnīgi visus Centrāltirgus bezpajumtniekus.
Arī viņi mūs pazina un vienmēr sveicināja. Centrāltirgum ir liels potenciāls attīstīties, bet, ja mēs paskatāmies pa malām, tad tur joprojām valda diezgan liela netīrība un nekārtība.
Tie cilvēki, kas izsauc NMPD brigādi pie bezpajumtnieka, bieži nezina, kādā stāvoklī viņš atrodas. Brauc garām ar mašīnu, pat nepieiet klāt un neaprunājas, bet piezvana 113. Kad ierodas brigāde, palicis vien viņa ķermeņa nospiedums sniegā vai arī viņš guļ zemē un rupji lamā mediķus. Zinu kādu pacientu, kurš gadiem migrē pa visām slimnīcām. Viņš diennakts laikā var atrasties gan Stradiņa slimnīcā, gan Gaiļezerā.
Arī Ziepniekkalnā ir viens alkoholiķis, kuru māte regulāri izmet no mājām. Vienu dienu viņš bija nogulējis zemē un apkārtējiem izstāstījis, ka esot izkritis pa trešā stāva logu. Atbrauc ne tikai ārstu palīgi, bet arī ārsti un pārliecinās, ka nav nekādu objektīvu pazīmju, ka viņš būtu izkritis no trešā stāva. Tiek saukta policija, un bezjēdzīgi iztērēts NMPD resurss.
Sekojot sociālajos tīklos citu valstu pieredzei tieši neatliekamajā medicīnā, pārliecinos, ka arī tur pastāv šādas problēmas, arī tur šie cilvēki nav apdrošināti un nesamaksā par ārstēšanu. Bet šeit atkal rodas jautājums: kurš par to atbild? Valstij ir jāparedz izdevumi šo cilvēku ārstēšanai. Protams, būtu ideāli, ja atskurbtuvēs strādātu ārsta palīgs, kas spētu izvērtēt atvestā klienta veselības stāvokli.
Arī pašvaldību policistiem vajadzētu būt savu uzdevumu augstumos. Gan viņiem, gan arī valsts policistiem jābūt apmācītiem pirmās palīdzības sniegšanā, kur viena no sadaļām ir iemācīties izvērtēt un saprast, vai ir vai nav medicīniska rakstura problēmas cilvēkam, kurš atrasts bezpalīdzīgā stāvoklī. Lai to saprastu, nav jābūt medicīnas ģēnijam.
Ārsti parasti dodas izsaukumā tad, ja situācija ir ļoti sarežģīta. Kādi ir jūsu smagākie izsaukumi?
Tās ir klīniskās nāves, bezsamaņas, braucam pie bērniem, kuriem ir dzīvībai bīstamas komplikācijas, arī ceļu satiksmes negadījumi ar dažādām smagām traumām, ugunsgrēki… Katrā dežūrā gadās pa kādam ļoti smagam gadījumam.
Vai šī ir jūsu vienīgā darba vieta?
Nē, uz pusslodzi strādāju arī Jūrmalas slimnīcā par anesteziologu.
Saeimas deputāti taču piešķīra astoņus miljonus eiro NMPD mediķu algu paaugstināšanai, lai nebūtu jāraujas pa vairākām darba vietām.
Atalgojuma pieaugums ir jūtams. NMPD es strādāju pusotru slodzi un pēc nodokļu nomaksas nopelnu apmēram divus tūkstošus eiro. Par vienu parasto diennaksts dežūru saņemu nedaudz vairāk par 200 eiro uz rokas. Paldies NMPD vadībai, ka tā, kopš vairs nav pagarinātā normālā darba laika, līdz pēdējam centam dubultā samaksā par virsstundu darbu. Darbs Jūrmalas slimnīcā man ir sirdslieta.
Man patīk strādāt par anesteziologu, un iespēja apvienot NMPD ar stacionāru ļauj pilnvērtīgāk uzturēt kvalifikāciju.
Slimnīcā veicu tās manipulācijas, kuras NMPD nav iespējams veikt, līdz ar to manā gadījumā svarīgi ir apvienot šīs abas darba vietas.
Vai var apgalvot, ka NMPD ir nobremzēta mediķu aizplūšana un ārkārtas situācija ir pilnībā beigusies?
Situācija ar cilvēkresursiem ir ļoti mainīga. Tā patlaban ir uzlabojusies ne tikai tādēļ, ka ir piešķirts vairāk naudas algām, bet arī tādēļ, ka NMPD vadītāja Cipules kundze ir ieviesusi savādāku pieeju, nekā tā bija līdz šim komunikācijā ar dienesta darbiniekiem, jo sevi pozicionē kā līdzvērtīgu viņiem. Protams, ir cilvēki, kas to izmanto savtīgos nolūkos, ir darbinieki, kas to respektē, un ir arī tādi, kas uz to raugās ar smīnu.
Pamatproblēma ir Rīgas reģionālajā centrā, kur ir ļoti liela cilvēkresursu mainība. Tur ir nedaudz iesūnojis cilvēkresursu menedžments, jo ne viens vien atbildīgais darbinieks amatā ir daudzus gadus un tāpēc nereti rodas jautājums, vai viņu kompetences atbilst šodienas prasībām. Tā ir liela problēma, ka vidējā līmeņa vadītājiem nereti trūkst izpratnes par darbinieku vajadzībām un to, kāpēc viņi šeit strādā.
Motivācija ne vienmēr ir materiālais ieguvums.
Es ļoti ceru, ka NMPD nākamgad nebūs jāpiedzīvo finanšu līdzekļu samazinājums, jo tādā gadījumā tā būs milzīga krīze un nesīs daudz tālejošākas sekas, nekā tas bija iepriekš. To nedrīkst pieļaut ne kādos apstākļos. Lai griež citur, lai nebūvē “Rail Baltic”!
Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece ir teikusi, ka trūkstošo medicīnas personālu varētu piesaistīt no Ukrainas un Baltkrievijas. Ko jūs, būdams Ārstu biedrības valdes pārstāvis, par to sakāt?
Es to redzu tikai kā galēju risinājumu. Valstij ir jādara viss iespējamais, lai tā iztiktu ar saviem resursiem.
Vai NMPD joprojām ir jūtams pamatīgs ārstu deficīts?
Viņu trūkst visur, tostarp arī dienestā. Bet, neraugoties uz to, tomēr no 1. aprīļa ir izdevies izveidot divas papildu ārstu brigādes Liepājā un Daugavpilī. Būtu aplam apgalvot, ka jaunajiem kolēģiem, kas plāno savu dzīvi saistīt ar NMPD, šeit nav perspektīvas.
Pirms dažiem gadiem, rakstot par gadījumiem, kad NMPD brigāde nespēja novērtēt, ka pacients ir jāved uz slimnīcu un viņš nomira vai citā situācijā — nomira pēc trešā izsaukuma pa ceļam uz slimnīcu, radās jautājums, vai dienestā tiek analizēti nāves gadījumi un pieļautās kļūdas. Toreiz es par to šaubījos. Kā ir tagad?
NMPD ir izveidota kvalitātes kontroles un analīzes sistēma, kur tiek analizēti gan ārstu palīgu izsaukumi, gan arī tiek caurskatīti ārstu izsaukumi. Ir izveidota arī pacientu drošības sistēma. Pacienti var anonīmi vai arī, atklājot savu uzvārdu, zvanīt 113 un ziņot par situācijām, kas radījušas kaitējumu veselībai. Sūdzības tiek reģistrētas, visas izskatītas un tiek pieņemts lēmums.
Vai pacienti ir kļuvuši vairāk izglītoti un vairs tik daudz nezvana 113 dienestam, kad, piemēram, ir augsta temperatūra vai sāp kakls?
Kad tika paziņots par ārkārtas situāciju NMPD, tas zināmā mērā mobilizēja sabiedrību. Bet jāteic, ka ir cilvēku grupa, kas nekad nemainīs savus uzskatus. Piemēram, izdomā vakarā piezvanīt 113, jo esot ādā uz kājas izveidojies pleķis. Tādi izsaukumi nav tikai pie mums Latvijā, tā ir globāla problēma.
