Ģirģeni pārņem noteikšanu valstī tikpat miermīlīgā ceļā, kā nule to izdarīja talibāņi Afganistānā. Egila Līcīša feļetons 67
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Brāļi Raiti bija pionieri, kas pacēlās gaisā ar lidaparātu. Brāļi Limjēri pirmie demonstrēja publisko kinoseansu “Lēna vilciena pienākšana”.
Brāļi Kokari apmācīja latviešus kordziedāšanā, bet brāļi Ģirģeni dibināšot paši savu partiju.
Šāds nodoms apliecina to, ka arī mūsu zemē dzimst ambiciozi cilvēki, kas radīti lidošanai no augstiem krēsliem un pirmatklāšanai, kaut māmiņa sen kā Kasparu un Sandi meklēja un sauca mājās.
Abi jaunieši tomēr nolēmuši ziedot dzīvi politiskiem ideāliem, nevis strādāt godīgu darbu.
Bravo, bravo! – pieteicot atzinību un jūsmu abu drosminieku nodomam mest tiltu uz jaunu pasauli, aplaudēja režīma apspiestie darbaļaudis, inteliģences aprindas, studējošā jaunatne, vecļaudis, latvju zeltenes, ģimnāzistes, zīdaiņi šūpulī rožsārtām pēdiņām, krievu tautības cilvēki, patiltes un apstādījumu saulesbrāļu publika, tūkstošiem jēkabpiliešu, kur ir Ģirģenu galvenais atbalsta punkts.
Var teikt, ka nodrošināts plaša elektorāta atbalsts, lai jaunais, mazais dēstījums nenokalstu, bet pieņemtos spēkā un izaugtu par kuplu, zaļojošu dižozolu.
Vēl nav zināms, vai ideoloģiski brāļu uzņēmums būs alu nacionālisti, cels komūnismu vai centīsies nostādīt dzīvi uz sociālisma sliedēm, bet tas, ka cīnīsies pret nekrietnībām, jau tagad ir ieprogrammēts.
Jo kas cits to nāks un darīs mūsu vietā – Džo Baidens? Pašiem jābūt sociāli aktīviem, jādibina jaunas partijas, jāgūst pārstāvība valdībā.
Ģirģenu vadībā tiks izskausta sabiedrības noslāņošanās, šķelšana, atmesta nepatīkamā ieraža izšķērdēt valsts līdzekļus.
Pēdējā laikā atsevišķiem politiķiem aktuālie dzimuma un fizioloģiskie jautājumi nav tie centrālākie, kas interesētu vēlētājus – ar tiem jaundibināmais veidojums nekrāmēsies.
Pagaidām Ģirģenu aicinājumam pievienoties topošajai partijai atsaukušies vien daži veci karabiedri, kuri dzīvē kaut ko sasnieguši, bet nepārprotami, izvēršot aģitāciju un propagandas darbu, ceļu uz iesaukšanas punktiem, lai veidotu godīgu un profesionālu alternatīvu pašreizējiem blēžiem, bezgožiem un nemākuļiem pie varas, kas nepelna ne mazāko sabiedrības uzticību, atradīs melnais tūkstotis cīnītāju.
Brāļu Ģirģenu izredzes nākamajās nacionālajās vēlēšanās ir ļoti lielas, viņu akcijas kāpj ar katru dienu – vērtē politologi un sociologi.
Konkurenti uztver stāvokli nopietni, vēro situācijas attīstību. Varas koalīcija ir gatavībā nodot vadības grožus, jo Ģirģeni dzīrušies pārņemt noteikšanu valstī tikpat miermīlīgā ceļā, kā nule to izdarīja talibāņi Afganistānā.
Abi turpmāk pildīs premjera pienākumus, brālīgi, divatā izvirzīsies Valsts prezidenta amatam. Pašreizējā opozīcija ir trauksmes situācijā, jūtot, ka visas pretspēkiem domātās balsis pievāks Ģirģeni, kamēr citiem paliks nulle.
Šlesera kārtējais projekts “Latvija pirmajā vietā” diez vai startēs vēlēšanās, jo izrādās, ka buldozers ar savām iepriekšējām politorganizācijām palicis parādā nenomaksātās soda naudās 860 tūkstošus eiro, un tā nu gan ir lieta, ko vajadzētu ņemt vērā iestādē, kur reģistrē politiskās partijas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā un Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Savukārt Aldis Gobzems ar savu “Likums un kārtība” partiju nav paveicis neko vairāk kā ego izrādīšanu, nemitīgu vervelēšanu un valdības presēšanu it visos pasākumos, kur tā pelnījusi brāzienu un nav pelnījusi.
Turpretī Sandi Ģirģenu atceramies kā bargu iekšlietu ministru, kurš kā cirta ar zābakā ieautu kāju pie zemes, tā izbailēs nodrebēja kā liela mēroga teroristi, tā sīki zaglēni.
Un arī Kasparu atceramies, bet to jau tā vājāk. Brāļu turpmāka atrašanās politikā nozīmē sabiedrības dzīves kvalitātes un materiālos uzlabojumus – Ģirģeni uznesīs tautai labklājību kaut no dziļjūras dibena.
Lasot šīs rindas, Sandis Ģirģens teica – Labi uzrakstīts par mums! Sulīgi! Parasti nelasu tik garus rakstus, bet šis – aizrāva!
