Anda Līce: “Neviens mani tā nemīl…” kā reklāmbiznesa izspiedēji! 3
“Neviens mani tā nemīl…” – šī rinda ir no tautasdziesmas, bet runa būs par jauno laiku sērgu – plaši izplatīto izspiešanu, ar ko nodarbojas tūkstošiem reklāmbiznesā iesaistīto. Mūsu pastkastes, datori un telefoni spēj tik ņemt pretī debešķīgus apsolījumus un piedāvājumus. Šopavasar manai draudzenei, šķiet, izdevās pamatīgi samulsināt vienu tādu reklāmas aģentu. Brīdī, kad atskanēja telefona zvans, viņa kopa savu tuvinieku kapus. Noklausījusies kārtējo piedāvājumu, draudzene noskaldīja kā ar cirvi: “Lieciet man mieru, esmu kapos!” Klausulē iestājās klusums.
Uzmācīgos izspiedējus var pazīt pēc balss. Pieklājīgi, bezgala uzmanīgi un ieinteresēti, gatavi apsvērt dažādus variantus, solīdami atlaides un kārdinādami ar piegādi mājās un dāvanām (visbiežāk pilnīgi nevajadzīgām lietām), viņi atver daudzu sirdis un makus. Kāpēc tas izdodas? Cilvēki visos laikos ir padevušies kārdinājumam laimēt bez piepūles, to pierāda iekrišana azartspēlēs. Vēlme ticēt brīnumam kā bērnībā, kad ticējām pasakām. Varbūt tieši man laimēsies, jo ir taču dzirdēti visādi brīnumi! Bet ir arī vēl kaut kas gan bērnam, gan pieaugušajam piemītošs – vēlme būt ievērotam un mīlētam, un tas nereti liek pieņemt uzmanības piedāvājumus, tos nešķirojot un iztiekot ar patiesas uzmanības aizstājējiem. Kāds kungs, jautāts, kāpēc viņš piedalās “Grand Prix” spēlē, atbildēja. “Vismaz kāds mani sirsnīgi uzrunā un pasaka, ka arī es esmu cilvēks.” Patiešām, kā lai neiesilst sirds, izlasot, ka jums ir paveicies, jo esat viens no nedaudzajiem, kuram ir iespēja kļūt par 40 000 eiro bagātākam, un kur tad vēl svinīgā apbalvošanas ceremonija ar pieczvaigžņu servisu, šampanieti, ziediem un prieka asarām! Uz tādu sirsnību pieklājīgam cilvēkam ir neērti neatbildēt. Taču vajag tikai padot mazo pirkstiņu, un jūsu pastkaste pildīsies ar krāsainiem bukletiem un gluži pasakainiem piedāvājumiem, jo kaut kā taču tie 40 000 ir jāsavāc. Lieki teikt, ka reklāmisti, uzokšķerējot mūsu tālruņu numurus un adreses, pārkāpj personas datu aizsardzības noteikumus.
“Neviens mani tā nemīl, / Kā mīl mani māmuliņa.” Šis sargājošais princips, protams, joprojām ir spēkā, tomēr dzīve ir dzīve – ne saskaitīt tos, kuri jūtas vientuļi un bezpalīdzīgi, kaut arī ikdienā iet cilvēkos, veic savus pienākumus bez prieka un negūst piepildījumu, kādu spēj sniegt vienīgi savstarpējas mīlestības un cieņas piepildīta saskarsme. Un tad pa tik dažādiem ceļiem pie mums ierodas ātro kredītu devēji, sektanti un preču izplatītāji.
