“Neviens mani nemīl”… kā rīkoties brīžos, kad pārņem skumjas 1
Viņi ir pārliecināti, ka nevienu neinteresē. Viņu pastāvīgās mīlestības un atzinības slāpes nogurdina tos, kas līdzās. Taču viņi tomēr nespēj atteikties no upura lomas. Kāpēc?
Kolēģis nepasveicināja, draugs aizmirsa apsveikt dzimšanas dienā, sabiedriskajā transportā pagrūda…
Tik dažādas situācijas – un vienmēr viens izskaidrojums: „Neviens mani nemīl!”
Ar to nav viegli samierināties, bet līdzīgi paziņojumi atbilst patiesībai: katrs pieaugušais izjūt, ka apkārtējie viņu nemīl ar beznosacījumu mīlestību.
„Mūsu mīlestības alkas ir spēcīga, bieži vien zemapziņā mītoša vajadzība atkal piedzīvot to ideālo mīlestību, ko var dāvāt tikai māte savam bērnam,” psychologies.ru skaidro Junga analītiķis Konstantīns Sļepaks.
„Taču mātes ideālā un absolūtā mīlestība ir jūtas, uz kurām var pretendēt vienīgi bērns.” Pieaugušajā vecumā mūsu mīlestība, pieķeršanās, draudzība vienmēr ir divpusējo attiecību rezultāts, kurā katrs vienlaikus ir gan dāvinātājs, gan saņēmējs. Taču daži no mums turpina (tāpat kā bērnībā) izmisīgi alkt pēc mīlestības, atzīšanas, atbalsta.
Paaugstinātas prasības
„Nevienam neesmu vajadzīgs” – tā bieži saka tie, kuri bērnībā nesaņēma pietiekamu vecāku mīlestību vai dzīvoja ar šo sajūtu,” uzskata Konstantīns Sļepaks.
Tomēr arī pārāk liela vecāku mīlestība var izraisīt līdzīgas sekas.
Pieaugot bērns gaidīs no citiem tādu pašu uzmanību, kādu viņš saņēma bērnībā, bet neviens nespēs apmierināt tādas paaugstinātas prasības. Neremdējamā vajadzība pēc jaunām mīlestības un atzīšanas izpausmēm galu galā liks citiem attālināties, izvairīties.
„Ir grūti palikt to tuvumā, kuriem nekad nepietiks jūtu, ko citi gatavi viņiem piedāvāt,” turpina Konstantīns Sļepaks. “Un, protams, tāda reakcija veicina “nesaprastā” apvainošanos, stiprinot viņa pārliecību, ka visa pasaule nostājusies pret viņu.”
Vajadzība būt pašam labākajam
Pastāvīgo „mīlestības trūkumu” bieži izjūt tie, kuros dominē narcistiskās rakstura iezīmes.
“Būt mīlētam” viņiem nozīmē “būt pašam mīļākajam”, tas ir, tam, kuram vienmēr dod priekšroku. Ir grūti atzīt, ka varbūt nemaz neesi pelnījis to mīlestību, uz kuru pretendē. Vieglāk vainot citus par to, ka viņi neapgrūtina sevi ar interesēšanos par tevi.
Pārliecības trūkums
Frāze „Neviens mani nemīl!” izklausās kā neremdināmas slāpes pēc komplimentiem.
Tam, kuram trūkst pārliecības par sevi, nepārtraukti vajadzīgs pozitīvs novērtējums no ārpuses, un, jo vairāk tā ir, jo mierīgāk cilvēks jūtas. Tajā pašā laikā viņš kļūst ļoti neaizsargāts pret kritiku: mazākās norādes par to, ka viņš ir nepilnīgs, liek ar jaunu spēku meklēt atzīšanu.
Ko darīt?
Atgriezties bērnībā. Mēģini atcerēties savu bērnību. Pajautā sev: vai es jutos uzmanības ieskauts? Vai vecāki izrādīja savu mīlestību pret mani? Pārdomu mērķis ir saprast, ka tavas jūtas un bailes attiecas uz tavu personīgo vēsturi, tāpēc ir bezjēdzīgi novirzīt atbildību par tām uz citiem cilvēkiem.
Atcerēties visus, kas tevi mīl. Tu droši vien pārspīlē. Uzraksti piecu tuvu cilvēku vārdus un atceries kādu no pēdējiem uzmanības apliecinājumiem: pateicības vārdus, komplimentu. Šos žestus diez vai var saukt par lielas mīlestības pazīmēm, bet tie noteikti pierāda, ka tevi novērtē, ka esi viņiem dārgs.
Apzinies savu lomu. Tuvas attiecības vienmēr ir savstarpēja mijiedarbība. Atceries un pieraksti to labo, ko nesen esi sniedzis tuviniekiem. Visticamāk, tu atklāsi, ka prieks par mīlestības dāvāšanu nemaz nav mazāks kā prieks par iespēju to saņemt.
Pārvērt to ieguvumā. Ar procesa, ko psihoanalītiķi sauc par sublimāciju, palīdzību vajadzība pēc mīlestības var kļūt par spēku, kas spēj aizpildīt iekšējo tukšumu un mazināt dvēseles badu. Radošais darbs, zinātniskā izpēte, labdarība. Ikviens var atrast kaut ko, kas ļaus viņam pārvērst frustrāciju par pozitīvu emociju avotu.
Padomi tam, kurš līdzās
Tas, kurš jūtas nepietiekami mīlēts, grib, lai pret viņu izturas uzmanīgi, atbalsta un aizsargā brīdī, kad viņam tas vajadzīgs. Bet neatdod tādās attiecībās sevi visu – tas nepalīdz dziedināt viņa dvēseles brūci.
Iemācies uzdāvināt otram no savas mīlestības „viņa daļu” un neskumsti, ja neizdodas mainīt situāciju. Nevaino tajā sevi, jo šis emocionālais “bads” ir viņa personīgās vēstures pēdas.
