Agris Liepiņš: Basketbolista Porziņģa izteikums par latviešu valodu raksturo daļu jaunatnes 90
Jaunais un talantīgais basketbolists Kristaps Porziņģis, aizbraucis uz Ameriku, paziņo – neviens jau negrib mācīties latviešu valodu, jo latviešu valodā tu vari sarunāties vienīgi Latvijā un neviens taču nevēlas braukt uz to “sūda Latviju”! Šā puiša pozicionēšanās ir diezgan raksturīga daļai Latvijas jaunatnes, līdzīgus prātuļojumus esmu dzirdējis ne vienu reizi vien (basketbolists par saviem vārdiem vēlāk it kā esot atvainojies). Teiktais liek aizdomāties par ceļu, kādu latviešu jaunā paaudze nogājusi divu gadu simtu garumā. Jo tā vienmēr ir jaunatne, kas nosaka savas valsts virzību.
[wrapintext][/wrapintext]
Jādomā par pirmo augstskolu izglītību baudījušo latviešu jaunekļu kvēlajām ilgām būt noderīgiem savai tautai, par viņu centieniem pēc savas – latviskās – identitātes, dzīvojot svešumā. Krišjānis Valdemārs, būdams Pēterburgas students, pie istabiņas durvīm piestiprināja plāksnīti ar uzrakstu – latvietis. Jādomā par jaunlatviešu cīņu pret tautas pārkrievošanu un pārvāciskošanu, par tā laika jaunatnes dižo sapni dzirdēt latviešu tautu runājam latviešu valodu. Jaunlatvieši nebija provinciāļi, viņi studēja gan Pēterburgā, gan Tērbatā, Berlīnē un Leipcigā, katrs zināja vairākas valodas un bija pasauli redzējuši. Jaunlatvieši skaidri apzinājās lielo tautu dominējošo lomu Eiropā, vācu, krievu vai franču mēles noteicošo klātbūtni politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Bet tas netraucēja krievu armijas virsniekam Andrejam Pumpuram, izdzirdot Pēterburgas vilcienā latviešu studentus savā starpā sarunājamies krieviski, sašutumā iesaukties – nicināms ir katrs, kurš kaunas un noliedz savu dzimto valodu! Jaunlatvieši kopā ar latviešu tautu gāja pa ceļu, kas aizved nemirstībā.
Kristapa bravūrīgi teiktais liek atcerēties strēlniekus. Jaunus un trakus, ar bezgalīgu Latvijas mīlestību sirdī, ar ciešu apņemšanos cīnīties uz Latvijas zemes, cīnīties par Latvijas zemi! Viņu dvēseles ir mūžības skartas, viņu nostaigātais kauju ceļš ierakstīts trīs Latvijas zvaigznēs.
Jaunā sportista paustais liek aizdomāties arī par viņa gadagājuma puišiem, kuri piedalījās Brīvības cīņās un izcīnīja brīvu Latviju. Valsti, kurā latviešiem pilnas tiesības runāt latviešu valodā un dzīvot saskaņā ar savām ieražām. Pirmo reizi pēc daudziem gadu simtiem pašiem sava – nacionāla valsts! Kaut tās mūžs bija īss – vien divdesmit gadu –, bet patiesi ir Kārļa Ulmaņa vārdi, krieviem iznīcinot mūsu valstiskumu, – nav virs zemes tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest un šaust, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts. Nāk prātā arī Latvijas basketbolistu izlase – Eiropas kausa ieguvēja. Paaudze, kura dzīvoja starpkaru Latvijā, pa nacionālā lepnuma ceļu gāja mūžībā.
Pa kādu ceļu ies šodienas jaunā latviešu paaudze? Liekas, ka šobrīd tā stāv krustcelēs un ceļa rādītāji vedina doties dažādos virzienos. Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mūsu valsts izglītības sistēma, plašsaziņas līdzekļi un politiķi nav spējuši izveidot skaidrus mērķus. Pa labi dāsni apmaksātā multikulturālisma un kosmopolītisma taka, kas mazās tautas ved pretī iznīcībai. Tieši uz šīs takas, spriežot pēc izteicieniem, ir nostājies pasaulē aizklīdušais sportists. Pa kreisi neizdevušās valsts sludinātāju gāte. Arī pa to daudzi ir gatavi doties Svētā Jura virzienā un mazohistiskā tīksmē saņemt pīķa dūrienu latviskumam. Taisni priekšā savas identitātes, savas valodas un kultūras kopšanas ceļš. Varbūt pats grūtākais, pats ērkšķainākais, bet vienīgais, kuru ejot saglabāsies un uzplauks latviešu tauta. Dzīvos un runās latviešu valodu, jo taisnība ir dzejas rindām – “svēts mantojums šī zeme mūsu tautai…” Pa kuru ceļu izvēlēsies iet šodienas jaunā paaudze?
