„Šis bērns bez labas psihoterapijas nekad savā dzīvē nespēs realizēt visu to potenciālu un talantus, ko daba viņam devusi. Šādas traumas nodara ārkārtīgi lielu ļaunumu cilvēka personības un rakstura veidošanā, potenču izpausmēm visas dzīves laikā,” stāsta RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja profesore Gunta Ancāne. „Mēs redzam agresīvu māti, kas nav spēcīga savā cilvēciskajā būtībā, jo visu savu agresiju „uzliek” uz pašu vājāko un neaizsargātāko – savu bērnu. Māte ar žagariem bērnam piedraud septiņas reizes! Sākumā, kad mamma ir piesolījusi žagarus, redzam meitenes psihiski veselīgo aizsargreakciju – dusmas, viņa saka: „Nē!”. Savukārt, kad mammas balsī parādās smiekli un it kā laipnība, bērnam sajūk, kas īsti notiek un kā reaģēt. Vai jāreaģē uz mammas dusmām, kas liek sevi aizsargāt, vai arī uz viņas laipnību un smaidu, kas mudina mammai pietuvoties? Kam ticēt? Bērns faktiski šajā situācijā „sajūk prātā”,” skaidro profesore Gunta Ancāne, uzsverot, ka neviens bērns nevienā situācijā – vēl jo mazāk Ziemassvētkos – nav pelnījis žagarus. 0
Ārsts Artūrs Miksons norāda, ka sabiedrība pieradusi šausmināties par vecākiem, kas pazemo savus bērnus un sabiedriskās vietās apsaukā viņus, un šeit ir redzama ne tikai vardarbība pret bērnu, bet arī tas, kā šādi vardarbīgi vecāki veidojas. „Pastāv liela varbūtība, ka arī šī meitene pieaugušā vecumā pret bērniem izturēsies līdzīgi,” uzskata ārsts.
Profesore Gunta Ancāne skaidro, ka šis piemērs lieliski ataino, kāpēc bijušo Padomju Savienības valstu iedzīvotājus joprojām Eiropā tik viegli atpazīt. „Ja kādam nav skaidrs, kāpēc mūs Eiropā atpazīst kā bijušās Padomju Savienības cilvēkus, lai gan mums pašiem šķiet, ka izskatāmies tāpat kā Londonas vai Berlīnes iedzīvotāji, tad te redzams, kā šī atšķirīgā iezīme rodas. Mūs atpazīst pēc mūsu iekšējās nebrīvības. Bērnus, kam būtu jābūt mūsu vislielākajai vērtībai, mēs audzinām ar patoloģiski daudz kauna un baiļu izjūtām. Taču viņi ir mūsu nākotne! Bezcerība un izmisums kopā ar dusmām, ko izjūt meitene, bioķīmiski ietekmē visu ķermeņa orgānu darbību, kas vēlāk jau var iespaidot fizisko veselību. Ja mēs spēsim objektīvi palūkoties uz situāciju, kurā dzīvojam, un mainīties tā, lai mums augtu enerģiski, zinātkāri cilvēki, tad pēc 20–30 gadiem mēs dzīvosim bagātākā un veselākā sabiedrībā. Atteikšanās mainīt līdzšinējos bērnu audzināšanas paradumus ir jautājums par to, kurp mēs kā tauta gribam virzīties,” uzskata Gunta Ancāne.
