Nevienaldzīgas sievietes skumjais stāsts: “Bezgala smagi, kad tavās rokās izdziest dzīvība un tu darīji ko spēji…” 4
Ar ļoti aizkustinošu, skumju un sāpīgu stāstu sociālajā tīklā “Facebook” dalījusies sieviete vārdā Inese. Pirms pāris dienām viņa mēģināja izglābt dzīvību kādam kaķītim, diemžēl tas neizdevās. Taču, kamēr sieviete nebija vienaldzīga, tikmēr citi garāmgājēji izlikās nedzirdam sievietes palīgā saucienus…
Turpinājumā Ineses piedzīvotais!
“Kaķīte ieskrējusi mājā, cilvēkiem nemanot. Nosēdējusi tur divas dienas, līdz trešajā dienā, mēģināja izkļūt ārā pa logu. ĻOTI bēdīgs piedzīvojums man šodien.
Mūsu dārzu kooperatīvā nesen bij pieklīdusi skaista, melna kaķenīte. Bailīga. Varbūt speciāli kāds atveda, gan jau izdzīvos. Pie mums tā gadās – ne no kurienes uzrodas kaķi. Kaimiņi viņu baroja.
Šodien no rīta, izejot no savas mājiņas, izdzirdu sirdi plosošu kaķa bļāvienu! Man sirds pat sarāvās. Sapratu, ka kāds kaķuks ir nelaimē.
Pirmā doma, ka ar manu kaķeni ir nelaime, bet neredzu kur. Bet kaut kur tuvumā. Un pēc brīža ieraugu kaimiņienes logā iesprūdušo melnīti!
Skrēju kā traka, lecu pāri kaimiņu vārtiem. Pieskrēju, redzu, ka ļoti bēdīgi viss. Nav neviena, ko pasaukt palīgā! Rokas, kājas trīc! Mēģinu kaķi piepacelt, lai varētu viņu izvilk no loga spraugas! Esmu par īsu, nesanāk! Saprotu, ka laiks iet uz sekundēm!
Skrienu meklēt kādu ķebli, vienalga ko! Rokas trīc aiz satraukuma un šausmām. Atrodu krēsliņu, skrienu pie loga…izdodas izvilkt. Neviena nav. Es trīcu!
Kaķītim pakaļkājas sastingušas, bet dzīvs… Berzēju, rīvēju, lai iekustinātu asinsriti. Kaķītis elpo, vāji pīkst.
Paceļu viņu, skatos acīs, saku: “Vajag dzīvot!” Berzēju tālāk, masēju sirds apvidū…
Joprojām nav neviena, kas varētu palīdzēt! Paķeru ūdeni, mēģinu dzirdināt. Ūdeni norij. Masēju, berzēju, saku, ka vajag dzīvot, un vēl satraukumā visādas muļķības.
Redzu, iet cilvēki – vīrietis ar sievieti. Saku viņiem, kas noticis. Viņi paskatās, – nosaka – nabadziņš, novēl viņam visu labu (no sirds)…
Un iet prom… saku: Vajag pazvanīt?! Kur zvanīt, lūgt palīdzību!? Izlikās, ka nedzird.
Turu kaķīti rokās, sildu, jo pavisam jau auksts. Skatāmies viens otram acīs.
Telefona man nav, neviena nav, pāri sētai ar viņu netikšu. “Kāpēc tu mani ātrāk nepasauci palīgā?”
Atbildes vietā – pēdējā smagā nopūta…
Bezgala smagi, kad tavās rokās izdziest dzīvība un tu darīji ko spēji… Bet nekā.”
