“Neveselīguma” ierobežošana novārtā. Kā saldinātie dzērieni “izspruka” no akcīzes nodokļa paaugstināšanas 0
Autors: Renārs Putniņš, neiroķirurgs un Saeimas deputāts
Ir vairāki temati un jēdzieni, no kuriem veselības ministre Anda Čakša sistemātiski izvairās. Viens no tiem ir vārds “pacienti”, kuru ministre acīmredzot nelieto apzināti. Savukārt ar vārdu “neveselīgums” saistāms tematu kopums, kuru Veselības ministrija ir pametusi novārtā un faktiski ignorē. Šī iemesla dēļ vēlos tam pievērst lielāku uzmanību.
Produkti, paradumi un atkarības, kurus pierasts apzīmēt ar vārdu “neveselīgi”, cilvēka veselībai rada negatīvu ietekmi noteiktā laika posmā. Taču tāpēc tie nav mazāk bīstami, gluži otrādi, to iedarbības izraisītās sekas ir smagas un prasa ļoti lielus resursus to novēršanai un ārstēšanai, tāpēc sabiedrības, pirmkārt, bērnu, veselības vārdā “neveselīguma” ierobežošanai vajadzētu būt Veselības ministrijas prioritāram uzdevumam. Tie “neveselīguma” elementi, kurus raksturošu, rada ļoti augstu risku saslimt ar nopietnām kardiovaskulārajām un onkoloģiskajām slimībām, kas, kā zināms, ir biežākie nāves cēloņi Latvijā, tādēļ “neveselīguma” novēršanai ir jābūt kompleksam, sistēmiskam un prioritāram uzdevumam.
Pirmkārt. Pareizs ir Finanšu ministrijas ierosinājums ar akcīzes nodokli aplikt arī tos saldinātos dzērienus, kas iegādāti interneta tirdzniecības vietās. Tomēr šis ierosinājums neizriet no veselības loģikas un mērķiem. Saldinātie dzērieni neizprotamā kārtā nesen “izspruka” no akcīzes nodokļa palielināšanas, kas tomēr ir nepieciešama. Akcīzes paaugstināšana saldinātajiem dzērieniem par 10-15% pastiprinātu šo dzērienu pirkšanas barjeru, taču neizraisītu tādas negatīvas blakus parādības, kā piemēram, iepirkšanos kaimiņvalstīs. Cukura patēriņa ierobežošana ir grūts uzdevums, tomēr pārlieku lielā cukura patēriņa sekas ir dramatiskas, it īpaši bērnu aptaukošanās jomā, kur mēs ātriem soļiem tuvojamies tām Rietumu pasaules valstīm, kurās liekais svars jau faktiski ir epidēmijas apmēros. Saldināto dzērienu akcīzes nodoklis ir jāpalielina, turklāt ir ļoti nopietni jāstrādā pie kompleksas cukura patēriņa ierobežošanas.
Otrkārt. Pirms vairākiem gadiem Saeima pieņēma lēmumu ierobežot enerģijas dzērienu pieejamību jauniešiem. Arī Latvijas dietologi akcentēja enerģijas dzērienu negatīvo ietekmi uz jauniešu organismu, tādēļ šis lēmums ir apsveicams. Tomēr esmu pārliecināts, ka šie atsevišķie ierobežojumi ir nepietiekami, jo enerģijas dzērienu patēriņš Latvijā nav mazinājies. Ir vērts arī mums apsvērt citās valstīs izskanējušos priekšlikumus ierobežot enerģijas dzērienu iepakojuma izmēru, nosakot aizliegumu pārdot par 0,25 litriem lielākas šo dzērienu skārdenes. Enerģijas dzērienu bīstamība slēpjas divos aspektos – tie satur cukuru un tiem ir intensīva iedarbība uz kardiovaskulāro sistēmu, tāpēc papildu barjeras šo produktu pieejamībā būtu pareizs solis veselības mērķu vārdā.
Treškārt. Nav izprotams Veselības ministrijas kūtrums tabakas produktu lietošanas ierobežošanā. Līdz 31. martam bija atļauts pārdot cigaretes tā sauktajās “slim” jeb šaurajās paciņās, bet kopš aprīļa iepakojumam ir jāmainās, lai uz tā varētu izvietot prasībām atbilstoša izmēra brīdinošos uzrakstus. Tomēr joprojām nekas nav dzirdēts par to, vai Veselības inspekcija, kuras pārziņā ir arī tabakas izstrādājumu uzraudzība, aktīvi kontrolē tirdzniecības vietas saistībā ar jauno normu ievērošanu. Attieksmei pret tabakas izstrādājumu patēriņu ir jāmainās, un, pirmkārt, ir jāatsakās no aplamā uzskata, ka šo produktu akcīzes nodokļa ieņēmumi ir nozīmīgs valsts budžeta papildināšanas instruments. Pretējā svaru kausā beidzot ir jāliek arī tie zaudējumi, kādus smēķēšana nodara sabiedrības veselībai un attiecīgi arī budžetam.
Ceturtkārt. Novārtā atstāta arī alkoholisko dzērienu lietošanas sistēmiska ierobežošana. Ražotāji Eiropas Savienības līmenī kā patēriņa barjeru piedāvā pašregulācijas risinājumu – uz etiķetēm norādīt dzēriena uzturvērtību. Es ceru, ka Eiropas Komisija šādam “risinājumam” nepiekritīs, jo šis alkohola ražotāju piedāvājums drīzāk atgādina lētu triku, par kura spēju samazināt alkoholisko dzērienu lietošanu ir stipri jāšaubās. Ir diezgan dīvaini, ka Veselības ministrija enerģiski nepretojas uzskatam, ka alkohola, tāpat kā tabakas, akcīzes nodoklis ir “svēts”, jo tas pilda valsts kasi. Jāsecina, ka valsts priecājas par tās iedzīvotāju nodzeršanos un “nopīpēšanos”, jo budžetā ienāk vairāk akcīzes nodokļu naudas. Tā ir absurda loģika, kas liek domāt, ka Veselības ministrija ir alkohola un tabakas ražotāju ietekmē. Šāda “neiejaukšanās” politika ir jāmaina.
Piektkārt. Vēl sliktāka Veselības ministrijas bilance ir darbā ar pesticīdu un bisfenola A lietošanas ierobežošanu. Neskatoties uz ļoti augstos toņos ieturēto ES līmeņa diskusiju par šo produktu pieļaujamību lauksaimniecībā un pārtikā, Latvijas Veselības ministrija šo tematu nav pamanījusi un nekomentē. Šīs ķimikālijas cilvēka veselībai ir ārkārtīgi bīstamas, sagraujot endokrīno sistēmu un izraisot onkoloģiskās slimības, tāpēc to lietošana ir jāierobežo daudz stingrāk, bet pēc vairākiem gadiem jāaizliedz pilnībā.
Sestkārt. Valdība pirms vairākiem gadiem ar pārtikas ražotājiem vienojās par veselībai kaitīgo transtaukskābju ierobežošanu. Pārtikas ražotāji par šādu atbildīgu soli ir pelnījuši atzinību, tomēr ir jāiet tālāk un kopā ar ražotajiem jāmeklē veidi un risinājumi, kā samazināt citu veselībai kaitīgo sastāvdaļu, pirmkārt, sāls un cukura, daudzumu pārtikā. Piemēram, Vācijā lielākie tirdzniecības tīkli apņēmušies brīvprātīgi samazināt cukura saturu vairākos savu zīmolu produktos – dzērienos, konditorejas un maizes izstrādājumos. Līdzīgi iecerējuši rīkoties arī vairāki lieli ražotāji.
Ar minētajiem piemēriem vēlos akcentēt, ka “neveselīguma” ierobežošana ir komplekss sabiedrības veselības uzlabošanas uzdevums, kuru nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku. Negatīvā ietekme uz bērnu un pieaugušo veselību ir ievērojama, tā akumulējas lēni, tādēļ veselības aprūpei izmaksā ārkārtīgi dārgi. Daudz lētāk ir ierobežot neveselīgos produktus un paradumus.
