“Nevēlējos, ka bērni pazaudētu savu latvietību!” Liepājnieki pēc gandrīz desmit gadiem ārzemēs atgriežas mājās 88
Lāsma Gaitniece, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājnieku Ingas un Rolanda Grosu ģimenei 2021. gadā izdevās īstenot ieceri, kas abu prātos mājojusi jau labu laiku, proti, no Tetfordas pilsētiņas Norfolkas grāfistē Apvienotajā Karalistē, kur pavadīti astoņi gadi un dzīve šķietami bija nostabilizējusies, atgriezties dzimtajā Liepājā. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kas licis atgriezties Latvijā, bija bērni Katrīna (14 gadi) un Emīls (12 gadi).
“Vērojām, kā viņi aug, arvien vairāk pārvēršoties par īstiem britiem. Sirdī kaut kas nostrādāja, nevēlējos, ka bērni pazaudētu savu latvietību,” atzīst Inga.
Kāpēc nolēmāt pārcelties no Lielbritānijas atpakaļ uz Latviju?
Rolands: Pirmais, kas lika izšķirties, bija breksits. Otrkārt, Covid-19 pandēmija. Tie bija divi impulsi, vismaz man, kas lika pārdomāt savas vērtības. Sapratām, ka viena no tām ir mājas, plašāk – dzimtā zeme. Visas vērtības salikās pa plauktiņiem, un tapa gala lēmums braukt mājās. Šāda doma vismaz man bija galvā divus gadus, līdz beidzot saņēmāmies.
Inga: Uzskatu par lielu ieguvumu apgūto angļu valodu, iepazīto kultūru un iegūtos draugus, dzīvojot Norfolkas grāfistē. Taču, gadiem ejot, bieži sev uzdevu jautājumu – ko es šeit daru? Man pietrūka sakņu un piederības sajūtas.
Tas, ka atgriezīsimies tieši dzimtajā Liepājā, pilsētā pie jūras, bija skaidrs uzreiz; taču šo gadu laikā krasi ir mainījusies situācija darba tirgū. Jau pirms diviem gadiem atbraucām šurp, lai noskaidrotu, kas ir mainījies un kādas būs mūsu iespējas Latvijā uzturēt ģimeni.
Rolands: Konstatējām, ka mainījies ir gandrīz viss. Un daudz kas attīstījies salīdzinājumā ar 2013. gadu, kad braucām prom. Situācija darba tirgū ir uzlabojusies – jā, tas ir pilnīgi droši.
Rolands bija pirmais, kurš aizbrauca no Latvijas, bet Inga ar bērniem pievienojās pēc pusgada…
Vispirms devos uz Īriju, kur nostrādāju mēnesi. Tas bija kaut kas briesmīgs, taču man bija labs draugs, kurš strādāja Anglijā un palīdzēja tur iekārtoties arī man.
Inga: Rolands aizbrauca Jāņu laikā, bet mēs ar bērniem pievienojāmies 2013. gada 15. oktobrī. Toreiz tāpat kā liela daļa latviešu ģimeņu ar maziem bērniem pārcēlāmies uz Apvienoto Karalisti galvenokārt finansiālās bezizejas dēļ. Uzskatu, ka ģimene ir sabiedrības pamatvērtība un valsts pienākums būtu to stiprināt – atbalstīt krīzē nonākušās ģimenes. Toreiz bija skumji aizbraukt no Latvijas. Redzu, ka šajā jautājumā šobrīd daudz kas mūsu valstī ir mainījies, piemēram, daudzbērnu ģimenēm ir liels valsts atbalsts. Lielāko daļu laika nodzīvojām Tetfordas pilsētiņā Anglijas austrumos, kur izveidojusies vesela latviešu kopiena – tik daudz ģimeņu no dažādām Latvijas pilsētām.
Ar ko nodarbojāties Lielbritānijā?
Rolands: Es strādāju par apsardzes darbinieku uzņēmumā “Abbey Security Services”.
Inga: Strādāju atpūtas pilsētiņā “Centerparcs” un veicu dažādus citus darbus, ko man piedāvāja darba aģentūras.
Kā pārcelšanos uz Latviju uztvēra Katrīna un Emīls?
Dēls uztvēra ļoti pozitīvi. Viņš iejutās jau pirmajā dienā, tiklīdz bijām atbraukuši. Emīls jutās kā zivs ūdenī. Viņš bija sajūsmā par to, ka katru dienu iespējams doties peldēties uz jūru un braukt ciemos pie vecmāmiņas.
Viņš no mums visiem adaptējās visātrāk. Katrīna adaptējas lēnāk; meita uzskata, ka daļa no viņas sirds palikusi Lielbritānijā. It kā jau loģiski, ja bērnam ir 14 gadi, no kuriem septiņi pavadīti citā vidē un valodā. Viņas sirdī vienmēr mājos arī daļa no tās kultūrvides, tas nav jāizsvītro tāpat kā angļu valoda, kuru viņa ikdienā joprojām lieto mājās. Lielbritānija ir Katrīnas vēl vienas valodas mājas, kurās viņa jūtas pazīstami, silti un ērti. Uzskatu, ka viņai ir kultūršoks. Latvijas vidi un kultūru meita iepazīst lēnām, kā taustoties. Viņa nesaprot, kāpēc šeit cilvēki var būt tik nelaipni, kāpēc skrien, nepalaižot citus pa priekšu. Anglijā bija pieņemts vienmēr censties otram vispirms dot priekšroku.
Rolands: Būt tolerantam, draudzīgam un uzsmaidīt ir daļa no Lielbritānijas iedzīvotāju savstarpējās komunikācijas. Latvieši ir introverti, kā jau ziemeļnieki.
Inga: Vai otram iedot kaut ko vai pateikt labu vārdu… Tā ir daļa no Lielbritānijas iedzīvotāju savstarpējās komunikācijas. Ir tik daudz par to runāts, taču atkārtošos – Latvijā cilvēki nesmaida, daudz retāk lieto pieklājības vārdiņus “lūdzu” un “paldies”. Katrīnai šo lietu pietrūkst.
Rolands: Angļi ir citādi – tas nav apstrīdams. Viņiem ļoti patīk jokot – vienmēr un visur, viņi daudz smaida, vienmēr ir labvēlīgi noskaņoti. Es nevaru saprast, kā tas var būt, ka šeit man neviens uz ielas nejautā: “Kā tev klājas?” Iepērkoties Tetfordā, ar pārdevējām esmu izrunājis pusi dzīves (smejas), bet te neviena pārdevēja nerunā vispār.
Inga: Mums Tetfordas iedzīvotāji ir teikuši, ka cilvēkus no Austrumeiropas momentā varot atšķirt pēc sejas. Ne tikai tas, ka nesmaidām; lielai daļai austrumeiropiešu ir tendence cilvēkus dalīt, arī nosodīt pēc bērnībā iedzītiem principiem. Diemžēl ir daudz lietu, ko nepieņemam ne tikai citos, bet arī paši sevī. Un tas mūs dara nelaimīgus. Iespējams, tāpēc daļai austrumeiropiešu ir dusmīgas acis un nelaipna sejas izteiksme.
Kā bērni jūtas, Latvijā apmeklējot skolu?
Rolands: Jau pirms pārcelšanās sazinājāmies ar skolu un no Jāņa Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas direktores jutām ieinteresētību un pretimnākšanu. Augustā, vēl pirms jaunā mācību gada sākuma, bija jākārto testi, lai noteiktu, kurā klasē bērnus ieskaitīt. Un septembrī sākās mācības. Runājot par skolotājiem, precīzāk, par Katrīnas un Emīla klašu audzinātājiem, tie ir zelta cilvēki!
Inga: Tas, vai bērns, mainot skolu, labi iejutīsies jaunajā vidē, ir ļoti atkarīgs no skolotāja. Mūsu gadījumā, paldies Dievam, viss bija tik pozitīvi. Arī jaunie klasesbiedri izrādījās diezgan draudzīgi.
Rolands: Jā, jo skolotāji ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Mūsu bērni nevienu brīdi nejutās kā baltie zvirbuļi. Viss izvērtās tā, ka labāk nevar vēlēties. Lai gan mācību priekšmetu terminoloģija noteikti pakāpeniski vēl apgūstama.
Inga: Par skolu mana sirds bija visnemierīgākā. Tas saistīts arī ar to, ka abu valstu mācību iestādes ir atšķirīgas. Dzīvojot Tetfordā, Katrīna apmeklēja Svētā Benedikta katoļu skolu, kas, kā liecina nosaukums, bija mācību iestāde ar orientāciju uz kristīgām vērtībām. Tajā, tāpat kā visās Anglijas skolās, skolēniem jāvalkā formas. Otrkārt, tikko tiek pārkāpts skolas slieksnis, mobilajam telefonam jābūt ieliktam somas apakšā, skaņai – izslēgtai. Visas dienas laikā, kamēr atrodies skolas teritorijā, telefons bērniem nedrīkst būt rokā. Šeit, Latvijā, nav tik striktu nosacījumu.
Rolands: Mūsu bērniem tas bija pirmais brīnums, ka skolā viņiem neviens neaizrāda par telefona lietošanu. Tad vēl viņiem dīvaini šķita tas, ka Latvijā skolās pedagogs bērnu, ja viņš ir bēdīgs, drīkst apskaut. Anglijas skolās fizisks kontakts nav atļauts, jo to var traktēt citādi. Un vēl – Latvijā joprojām vasaras brīvlaiks ir trīs mēneši! Tetfordā bērniem bija jāmācās līdz jūlija beigām.
Inga: Mūsu valsts skolās ir daudz starpbrīžu. Īsas stundas un daudz paužu. Anglijā viena mācību stunda ir 60 minūtes gara. Tad seko piecu vai 10 minūšu pārtraukums, un sākas nākamā stunda.
Rolands: Kad Anglijā bija piecus centimetrus liela sniega kārtiņa, gan skolas, gan bankas tika slēgtas ar pamatojumu, ka ir bīstami pārvietoties. Taču tur bērniem gāja secen arī pikošanās prieki, jo kārtīga ziema ar lielu sniega kārtu mēdz būt reizi piecos gados. Runājot par pikošanos, Anglijā bērniem to pat neļauj darīt, jo, metot ar sniega piku, otram vari nodarīt pāri.
Inga: Tādēļ bērni šogad Latvijas ziemu jo īpaši izbauda.
Kā jūs paši iejutāties?
Rolands: Atpakaļ nevelk. Nemaz, nemaz, nemaz! Aizgājām pie jūras, priecājāmies, cik tur ir labi. Silta vasara; ko gan vairāk var vēlēties?
Inga: Taču ir ne tikai pozitīvais – neviens no mums abiem nebija rēķinājies, ka, atgriežoties Latvijā 1. jūlijā, pirmo pilno darba algu mēs saņemsim 30. novembrī! Tātad varat parēķināt, kādiem ir jābūt uzkrājumiem, lai šos mēnešus izdzīvotu! Mūsu pieredze liecina, ka, pirms atgriezties, jāuzkrāj kādi 4000 eiro.
Protams, sākām meklēt darbu, tiklīdz bijām atbraukuši. Mums gan vienam, gan otram pa vidu bija dažādu darbiņu piedāvājumi, taču tās summas, ko nopelnījām, atklāti izsakoties, nebija nopietnas. Kamēr atradām stabilu darbu ar pieņemamu atalgojumu, pagāja trīsarpus mēneši.
Vienu varu apgalvot pavisam droši, proti, koordinatori, kuri it kā palīdzot reemigrējušajiem cilvēkiem sakārtot visas ikdienai nepieciešamās lietas, lai varētu atsākt dzīvi Latvijā, reāli neko nedara! Esmu piedzīvojusi, ka man tiek pārsūtīta ”Google” meklētājā atrasta un pārkopēta informācija. Ar tikpat lieliem panākumiem šo informāciju es varu sameklēt pati, kā arī pati uzrakstīt e-pasta vēstules visām vajadzīgajām iestādēm. Visu, kas bija nepieciešams, atradām un izdarījām paši.
Kopumā varu teikt – lai aizbrauktu no Latvijas, ir jābūt lielai drosmei, bet, lai pārceltos atpakaļ uz Latviju, nepieciešama vēl lielāka drosme un pacietība. Es brīžiem vēl aizvien neticu, ka mēs esam atgriezušies.
Rolands: Es to visu uztvēru kā izaicinājumu, ar kuru man 40 gadu vecumā jātiek galā. Taču tā bija mana vēlēšanās – pašam ar savu auto cauri visai Eiropai atvest mājās savu ģimeni. To arī piepildīju!
Inga: Vēlos piebilst, ka ļoti veicās ar pašreizējo darba devēju SIA “Tet”. Ja ātri nepieciešams darbs, tā ir iestāde, kas to spēj nodrošināt bez liekas vilcināšanās – gan ātru apmācību, gan darba iespējas, gan arī samaksu par padarīto.
Visu rakstu lasiet žurnāla “Skola & Ģimene” janvāra numurā.
