Uldis Šmits: Nevēlamo balsis Krievijā 1
Krievijas Ģenerālprokuratūra nesen pasludināja par nevēlamu organizāciju “Eiropas demokrātijas fonds”, kurš rada draudus turienes “konstitucionālās iekārtas pamatiem un drošībai”. Kādā veidā – netiek paskaidrots.
Šis orveliskais stāsts mūs šķietami neskar, ja vien neņemam vērā faktu, ka minēto organizāciju 2012. gadā izveidoja Eiropas Savienība un ES dalībvalstis, tai skaitā Latvija.
Eiropas demokrātijas fondam nav īpašu iemeslu vērsties pret Jeļcina laikā pieņemto it kā joprojām spēkā esošo pamatlikumu (kaut Putina jau divkārt – 2008. gadā un 2014. gadā – pārgrozītu), kurš visumā atbilst demokrātijas standartiem, kas arī bija viens no kādreizējiem priekšnoteikumiem Krievijas uzņemšanai Eiropas Padomē jeb tagad 47 dalībvalstis apvienojošajā t. s. lielajā Eiropā.
Cits jautājums, ciktāl uz papīra izliktajam Konstitūcijas tekstam atbilst pavisam reāli uzslietā Kremļa varas vertikāle, dažādu tiesību aktu interpretācija vai atsevišķu klaji represīvu likumu – arī par nevēlamajām organizācijām – piemērošanas prakse.
Bet pat šāds (retorisks) jautājums vairs neradīsies pēc 22. aprīlī ieplānotā, bet procedūras ziņā juridiski pilnīgi nepamatotā balsojuma par konstitūcijas grozījumiem.
Samērā retie vēl zināmu neatkarību no varas saglabājušie tiesību speciālisti uzlūko šo pasākumu kā konstitucionālu apvērsumu.
Tāpēc visnotaļ atzīti Krievijas akadēmisko aprindu un arvien vēl šur tur sastopamās pilsoniskās sabiedrības pārstāvji vietnē “Change.org” publiskojuši Eiropas Padomei un EP parlamentārajai asamblejai adresētu aicinājumu sniegt Kremļa ierosināto konstitūcijas grozījumu izvērtējumu, kas jāuztic EP pilnvarotajiem tā dēvētās Venēcijas komisijas ekspertiem.
Nu, pagaidīsim, ko korifeji izperēs, ja uzņemsies šo darbu. Taču nav jābūt tiesību zinātņu spīdeklim, pietiek ar lasītprasmi, lai secinātu, ka Putina komandas iniciētie grozījumi, nerunājot par grozīšanas procedūru, ir pretlikumīgi.
Tie, kā sacīts aicinājumā, dod pamatojumu konstitucionālo normu patvarīgai un selektīva rakstura piemērošanai, lai sasniegtu politiskus mērķus, un, īsi sakot, “ir tiešā pretrunā ar Krievijas saistībām Eiropas Padomes ietvaros”.
Kam rūp šīs saistības? Ja paraugāmies aicinājuma autoru pirmajā simtniekā, tajā atrodam, piemēram, Ļevu Gudkovu – “Levadas centra” socioloģisko pētījumu centra direktoru, un, atcerēsimies, šim pasaulē respektētajam centram Krievijā ir piemērots ārvalstu aģenta statuss (tomēr saudzīgāks nekā nevēlamajām organizācijām un tajās iesaistītajiem, kam sliktākajā gadījumā draud vairāku gadu cietumsods).
Vai Janu Račinski, starptautiskās biedrības “Memoriāls” valdes priekšsēdētāju (tāpat “Memoriāls”, lieki atgādināt, ieskaitīts ārvalstu aģentu kategorijā). Vai vēsturnieci un politoloģi Liliju Ševcovu. Vai pazīstamo cilvēktiesību aizstāvi Ļevu Ponamarjovu, ar kuru nupat piketa dēļ fiziski izrēķinājās policijas iecirknī.
Diez vai nosauktie un citi aicinājuma parakstītāji īpaši cer, ka EP padomdevējas institūcijas – kāda ir Venēcijas komisija jeb Komisija par demokrātiju caur tiesībām – viedoklis spēj ietekmēt Kremļa nodomus.
Taču tas ir svarīgs ne tikai Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai, bet arī Eiropas atbildīgajām amatpersonām, lai izdarītu atbilstošus secinājumus un varbūt pat pieņemtu atbilstošus lēmumus.
Problēma tā, ka pārpalikušo Krievijas demokrātu brīdinājumi nekad nav īsti ņemti vērā. Viņi tomēr spītīgi vēsta un vēsta savu nepatīkamo patiesību, kura savā ziņā tiek uzlūkota par nevēlamu arī Rietumu un sevišķi Rietumeiropas galvaspilsētās, kur spieto Kremli apkalpojošie ierastā biznesa lobiji un t. s. noderīgie idioti.
Bet šoreiz kaut kādai Eiropas Padomes reakcijai vajadzētu būt, jo EP dalībvalstī iezīmējas kvalitatīvi jauns posms ceļā uz represīvu pārvaldības sistēmu. Kā teikts trauksmes cēlāju atklātajā vēstulē, “lai nodrošinātu tagadējās politiskās elites palikšanu pie varas un nepieļautu demokrātisku un tiesisku institūtu attīstības perspektīvu”.
Savukārt Putins tieši pirms diviem gadiem intervijā amerikāņu telekanālam NBC klāstīja: “Es nekad neesmu grozījis konstitūciju. Es to nedarīju, un man arī šodien nav tādu plānu.” Acīmredzot plāni ir mainījušies. Interesanti, vai mainīsies Eiropas politiķu attieksme.
