Anna Žīgure: Vai visiem Latvijas ārstiem obligāti jāprot krievu valoda? 61
Nesen, braukdama ar mašīnu, klausījos kārtējo informatīvo materiālu par patvēruma meklētājiem, ko šoruden laiku pa laikam raida Latvijas Radio. Principā šāda veida informācija ir ļoti vajadzīga. Diemžēl toreiz, kad Padomju Latvijā iebrauca liels skaits darbarūķu un vadošu darbinieku no citām “brālīgajām republikām”, objektīvu apstākļu dēļ tas nebija iespējams, To, kādas ir iebraucēju tiesības, tāpat visi zināja. Senās migrācijas sekas jūt joprojām.
Tomēr arī pēc tam, kad neatkarīgā Latvija sāka tirgoties ar uzturēšanās atļaujām, to ieguvējiem acīmredzami nav izstāstīts, kas būtu jāņem vērā, uzturoties mūsu valstī. Piemēram, tas, kā šeit jāuzvedas, kāda ir Latvijas vēsture, kultūra, morāle, sadzīve, attiecības ar kaimiņiem utt. un galu galā – kāda ir valsts valoda.
Domājot par padomju okupācijas laikā iebraukušajiem, jāatzīst, ka turpat 25 gadu garumā nav atradusies politiska griba nodalīt draugus no nedraugiem un tiek atstumti turpat visi tā dēvētie krievvalodīgie, kas ukraiņiem, baltkrieviem, gruzīniem, moldāviem, azerbaidžāņiem, tatāriem un citiem savulaik iebraukušajiem vai uzaicinātajiem varētu būt pat aizvainojoši. Viņi nav bāžami vienā maisā ar Latvijai nelojāliem cilvēkiem, kādu arī, cik zināms, nav mazums.
Nav nekur jāsteidzas, mēs mierīgi varam izteikt “ukraiņu izcelsmes Latvijas pilsonis” vai “moldāvu izcelsmes Latvijas pilsonis”, un varbūt arī “tatāru izcelsmes nepilsonis”. Protams, neveiklais, turklāt it kā pelēku masu apzīmējošais vārds “krievvalodīgais” ir ātrāk un vieglāk izrunājams.
Arhibīskaps Vanags savā valsts svētku sprediķī pieminēja krievu valodu, kuras viņam bija trūcis 11. novembra krastmalā, kad ļaudis Lāčplēša dienā iededzināja svecītes pie Rīgas pils mūra. Kāpēc luterāņu augstākajam garīdzniekam trūka vienīgi krievu valodas un kāpēc viņš aicināja sākt draudzēties tikai ar krieviem? Latvija ir tik bagāta ar dažādām valodām, ka Lāčplēša dienā viņam (un varbūt arī citiem) varēja pietrūkt daudzu – igauņu un lietuviešu, armēņu un poļu, gruzīnu un ukraiņu, angļu, franču, tatāru un baltkrievu valodas. Jā, protams, varbūt arī krievu valoda – citu starpā. Pretējā gadījumā arī mums pašiem sāks likties, ka krievu valoda ir vislielākā, visnozīmīgākā, vissvētākā…
Atgriežoties pie radio reklāmas bēgļu sakarā, pievērsu uzmanību teikumam, kurā skaidrots ka gadījumā ja patvēruma meklētājs, apmeklējot ārstu, neprot angļu vai krievu valodu, ir tiesības izmantot tulku. Šajā sakarā rodas jautājumi, uz kuriem patiesībā jau zināmas atbildes: pirmkārt, kāpēc lai patvēruma meklētājs prastu krievu valodu? Tātad viņš ilgstoši uzturējies Krievijā?
Otrkārt, vai Latvijā visā nopietnībā ir tāda situācija, ka ārstiem un medmāsām, ja viņi neprot runāt krieviski, mūsu valstī patiesībā nav iespējams veikt savu misiju?
Treškārt, varbūt tas attiecas uz pilnīgi visiem valsts un pašvaldību darbiem – atskaitot tās samērā nedaudzās un nelielās pašvaldības, kur ir izteikts latviešu valodas runātāju pārsvars? Vai ir kādas jomas, kur var iesprukt vienīgi latviešu valodu protošs cilvēks?
Citiem vārdiem sakot, tuvojoties neatkarīgās Latvijas simtgadei, latviešu valodas situācija ir daudz bēdīgāka nekā droši vien jebkad šajos simts gados. Tas varētu būt iemesls gan cilvēku aizbraukšanai no mūsu valsts, gan ļoti negatīvajai attieksmei pret patvēruma meklētājiem. Iespējams, ka vienam no centrālajiem valsts jubilejas pasākumiem ir jābūt latviešu valodas godā celšanai un tās lomas un lietojuma nostiprināšanai.
Šis ir grūtāks uzdevums nekā kāda liela koncerta sarīkošana, romāna uzrakstīšana vai filmas uzņemšana, tomēr pie šā darba ir jāķeras, jo pretējā gadījumā romāniem drīz vien nebūs lasītāju, bet patriotiskām filmām – saprotošu skatītāju. Ja gribam ko sasniegt, ir jārīkojas plānveidīgi un pārdomāti, jo mērķis nav nodarīt pāri kādai citai valodai vai tās lietotājam, bet palīdzēt valsts valodai izdzīvot un atgūt savu patieso funkciju.
