Nevaru izturēt bez ceļojumiem! 9
Jūnijā izdevniecības “Latvijas Mediji” ilggadīgajā sērijā “Vakara romāns” iznāk Ingrīdas Zaķes darbs “Jūras valsis”. Ar autori sarunājās laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Ingrīdu Zaķi, iespējams, ar citu uzvārdu, daudzi pazīst kā tulkotāju – ar viņas starpniecību latviešu valodā iznākušas tādas grāmatas kā Filipa Pulmana slavenās “Tumšo matēriju” triloģijas pirmā daļa “Ziemeļblāzma”, Artura Konana Doila “Šerloka Holmsa piezīmju grāmatiņa”, Džeka Londona “Piedzīvojumi”, Džeremijas Hjūsas “Vai mans trusītis nonāks debesīs?” un daudzas citas.
Līdzās tulkojumiem, taču ar pseidonīmu Gundega Kaziņa, kā paskaidroja autore – lai atšķirtos, jo Latvijā esot vismaz piecas Ingrīdas Zaķes –, iznākušas arī vairākas pašas Ingrīdas sarakstītas grāmatas – romāni un stāsti. “Jūras valsis” gan tiek publicēts ar īsto vārdu.
– Mazliet par jums pašu: kā jūs teiktu, kas ir Ingrīda Zaķe, kad neraksta grāmatas?
I. Zaķe: – Vispirms, protams, esmu sava vīra sieva. Ja reiz vīrs ir prezidents, tad prezidenta kundzei atliek tikai piemēroties (smejas). Mans vīrs Laimonis Zaķis ir ievērojamākais Latvijas īrisu un gladiolu selekcionārs, radījis ap tūkstoš jaunu šķirņu, jau 20 gadus ir Latvijas Gladiolu un īrisu biedrības prezidents.
Es palīdzu vīram, esmu viņa asistente visos nepieciešamajos darbos – šoferis, pārdevēja, tulks, konsultants vārdu došanā jaunajām šķirnēm. Arī ravētāja, kas gan man nepavisam nepatīk, bet neko nevar darīt, jo mūsu īrisu dārzs iekļauts visos Kurzemes tūrisma maršrutos, un sezonā pie mums brauc apmeklētāji no visas pasaules, tālākie bijuši pat no Japānas.
Esmu izveidojusi atsauksmju grāmatu, kurā ieraksti atstāti visdažādākajās valodās. Laimoņa radītās šķirnes ir starptautiski atzītas Eiropā, Amerikā, Krievijā.
– Ja reiz pieminējāt ziedu šķirnes un vārddevības, kura ir jūsu iecienītākā vīra selekcionētā šķirne?
– Vismīļākā laikam ir tā, ko viņš nosauca man par godu. Mēs ar viņu iepazināmies internetā, kur, protams, neraksta īstos vārdus, bet nikus, un mans niks toreiz bija Aurita. Kad mēs jau sākām pazīties, tā sakot, dzīvajā, viņš diezgan drīz savu jauno šķirni, ļoti skaistu divtoņu rozā gladiolu nosauca mana nika vārdā, un tā man joprojām šķiet nepārspēta savā skaistumā.
– Pirms pati ķērāties pie rakstīšanas, esat daudz tulkojusi – gan kā tulks, gan tulkotāja. Kas no šajā jomā paveiktā pašai šķiet vissvarīgākais, vērtīgākais un interesantākais?
– Mana profesionālā karjera sākās pēc Atmodas, kad visiem vajadzēja angļu valodu. Tā man bija kā pēkšņa, negaidīta Dieva dāvana, jo padomju laikā svešvalodu studēšana tika uzskatīts par lieku laika izšķiešanu. Bet jaunajā valstī pavērās negaidītas iespējas – ārzemju firmās, kur dzīve kūsāja un algu maksāja dolāros, jutos kā no pelēkas pelnrušķītes uzreiz kļuvusi par karalieni.
Turklāt sāku tulkot grāmatas, par ko padomju laikā arī varēju tikai sapņot. Tulkojamie darbi paši sameklēja mani īstajā brīdī. Piemēram, reiz iespaidiem pilna atbraucu no Londonas, biju tur apmeklējusi arī Šerloka Holmsa muzeju. Pēkšņi atskan zvans no izdevniecības – vai negribu tulkot Artura Konana Doila stāstus?
Taču profesionāli par savu augstāko punktu uzskatu to, ka izturēju astoņas stundas ilgu rakstveida eksāmenu Latvijā un tad vēl klātienes pārbaudi Briselē, lai iegūtu tulkotājas darbu Eiropas Parlamentā. Bija grūti, bet izturēju un tiku pieņemta darbā Luksemburgā.
Tur pavadītais laiks bija sarežģīts, bet liels atbalsts bija mans vīrs, kurš pa vidu darbiem dārzā atrada laiku atbraukt pie manis, pat īrisu sezonas laikā, turklāt vēl visu garo ceļu atvedot līdzi īrisu pušķi, kurš pēc pārbraucieniem ar vairākiem transportiem bija svaigs kā tikko no dārza plūkts.
– Kas bija impulss sarakstīt romānu “Jūras valsis”? No kurienes atnāca tēma un tēli?
– Abi ar vīru esam lieli ceļotāji, īpaši, kad dzīvojām Luksemburgā – mazā valstiņā, kurai visapkārt lielās, skaistās Eiropas valstis. Tad nu visas tās arī apceļojām, tas bija mūsu galvenais brīvā laika pavadīšanas veids. Savukārt ideja par romānu radās ceļojumā, ko uzdāvināju savam vīram dzimšanas dienā, braucām ar kuģi uz Zviedriju.
Vīrs ir liels pīpmanis, stāvējām uz klāja pie pašiem reliņiem, un manās detektīvmīļotājas smadzenēs dzima doma – reliņi taču tik zemi, tikai līdz viduklim, tur tik viegli varētu pārkrist… Savukārt tēli nāk gan no dzīvē pieredzētā, gan iztēles, gan iespaidiem no lasītā, jo abi ar vīru esam lieli detektīvu cienītāji.
– Ceļojumi jums pirms pandēmijas bija normālās dzīves regulāra sastāvdaļa. Kā šogad, kad ceļošana ierobežota, pietrūkst visvairāk, un vai jau zināt, kurp dosieties, līdzko to puslīdz droši varēs darīt?
– Draugi un radi mani sauc par traku, jo šo ziemu pavadīju Vācijā. Ciest nevaru ziemu Latvijā, turklāt esmu pilsētas meitene un laukus mīlu tikai vasarā, turklāt nevaru izturēt bez ceļojumiem, tāpēc riskēju. Risks attaisnojās – atgriezos sveika un vesela un ar daudziem jauniem iespaidiem.
Ir doma par ceļojumu uz Japānu, kur mums dzīvo paziņa. Bet patlaban esmu nopirkusi dāvanu vīram – biļetes braucienam ar kuģi uz Somiju, ko dāvināšu viņam jubilejā augustā. Somijā viņš nav bijis, un tur ir ļoti skaisti.
– Kas jūs šī gada laikā visvairāk iepriecinājis, un kas – sarūgtinājis?
– Mans šā gada lielākais prieks ir romāna “Jūras valsis” iznākšana, jo rakstniekam nav lielāka prieka par brīdi, kad izdevniecība paziņo – mēs publicēsim jūsu darbu! Tāpēc no sirds gribu pateikties visai “Vakara romāna” žūrijai, izdevniecības “Latvijas Mediji” kolektīvam, kā arī konsultantiem – savam brālim Jānim, akustikas inženierim, manai kolēģei rakstniecei Rolandai Bulai un muzikologam Arvīdam Bomikam par vērtīgajiem profesionālajiem padomiem.
Ļoti ceru, ka mans romāns lasītājus aizraus. Uz jautājumu, kas sarūgtinājis – atbilde ir viena: kovids, ar to viss ir izteikts…
