“Nevaru iedomāties dzīvi bez mūzikas!” Saruna ar mūziķi Adrianu Kukuvasu 3
Guna Blaua, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Grupas “Menuets” līdervokālists, mūziķis un komponists Adrians Kukuvass savām nodarbēm pievienojis vēl vienu – viņš jau desmit gadus jaunos talantus skolo Mārupes Mūzikas un mākslas skolā, palīdzot jauniešiem apgūt ģitārspēli un trompetes spēlēšanu.
“Par mārupieti gan pats neesmu kļuvis; joprojām esmu mellužnieks, un ceļš uz šejieni no manas mājas Mellužos ir trīs “Menueta” dziesmu garumā. Manuprāt, šim ceļa posmam vislabāk piestāvētu, piemēram, “Raganas dziesmiņa”, smej mūziķis. Mūsu sarunu, kas notiek neilgi pirms nozīmīgas mūziķa jubilejas, kādā brīdī Adrians papildina ar skaistu priekšnesumu – fragmentu no sava nesen tapušā dziesmu cikla ar dzejnieka Sergeja Jeseņina vārdiem.
Darāmā, šķiet, tev netrūkst, un tomēr esi pievērsies arī skolotāja darbam. Kādēļ šāda izvēle?
Tā pedagoģija tā vienkārši parādījās. Vispirms strādāju interešu centrā “Daugmale”, bet, kad ar ģimeni no Rīgas pārcēlāmies dzīvot uz Tīraini, jaunākā meita Adrija mācījās Mārupē. Kad viņa mūzikas skolā bija nomācījusies pirmo gadu, viņas skolotāja aizgāja, un, kad skolas direktore Adrijai jautāja, pie kā viņa turpmāk gribētu turpināt apgūt ģitārspēli, viņa atbildēja: “Pie tēta!”
Sākot strādāt šeit, man pats svarīgākais likās pašizaugsme, jo – cilvēks nevar stāvēt uz vietas.
Sapratu arī, ka mācīties nekad nav par vēlu, tālab pagājušogad rūpīgi mācījos pie izcilā ģitārista Kaspara Zemīša – vairāk nekā simts stundas. Tas bija ārkārtīgi pamācoši, jo pēc kāda laiciņa pabūšanas “otrā pusē” atkal sajutos kā skolnieks, bet pēc tam – arī daudz labāks pedagogs. Turklāt tieši tad pamazām sāku piebremzēt savu grieķu temperamentu. (Smejas.)
Tagad esmu diplomēts mūzikas skolotājs un bērnu mūzikas skolā droši varu pasniegt gan ģitārspēli, gan trompetes spēli. Esmu arī pabeidzis maģistrantūru Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
Šeit, Mārupē, mans lielākais skolotāja panākums, ar kuru lepojos – vienu trompetistu sagatavoju tik labi, ka viņš konkursā ieguva otro vietu republikā un aizvirzīju viņu līdz “Dārziņiem”. Puisis tagad mācās tur, un viņa liktenis veidojas pavisam citāds.
Tas droši vien tev kā skolotājam dod lielu gandarījumu.
Jā, turklāt pagājušogad skolas kolektīvs mani atzina par Gada labāko skolotāju. Kopā ar kolēģi Aiju Lindi uzrakstīju grāmatiņu “25 etīdes trompetei un klavierēm”, kas bija diezgan veiksmīgs papildu mācību materiāls bērniem un kas parāda, ka trompete ir izmantojama diezgan lielā spektrā un ka ar šo instrumentu var darīt ļoti skaistas lietas.
Šķiet, skolotāja darbs ir tava sirdslieta… Kas vēl ir tavas sirdslietas?
Palaban kopā ar aktrisi Karīnu Lučiņinu un mūziķi Māri Repšu ierakstām dziesmu ciklu ar Sergeja Jeseņina vārdiem. Pirmais cikla nosaukums, Jeseņina vārdiem runājot, gan šajos apstākļos īsti neder: tulkojumā no krievu valodas – “Es nezināju, ka mīlestība ir akla”. Otrs nosaukums ir daudz skaistāks – “Un uzsmaida debesīm rītausma”.
Kāpēc savām dziesmām izvēlējies tieši Jeseņina dzeju?
Pie viņa nonācu ļoti vienkārši: režisore Virdžīnija Lejiņa bija uzrakstījusi lugu; viņa bija dzirdējusi, kā strādāju ar krievu tekstiem pie manas māsas Lias Guļevskas, un teica, ka šai lugai par komponistu vēlas tikai mani. Izlasot scenāriju, gan sapratu, ka šajā darbā sevi neredzu, savukārt nākamajā reizē, kad tikāmies, Virdžīnija no bibliotēkas bija paņēmusi divas grāmatiņas ar Jeseņina dzeju.
Jau uzšķirot pirmo dzejoli, paņēmu rokās ģitāru un sāku dziedāt, jo tā dzeja mani tiešām ieinteresēja un jutu, ka Lielais meistars mani pieņem.
Iespējams, daudzus mulsina tas, ka es, būdams latviskākās grupas līdervokālists, pēkšņi kaut ko uzrakstu tieši ar Jeseņina dzeju. Bet tie taču patiesībā ir tik ārkārtīgi skaisti dzejoļi! Un man jau gribētos domāt, ka tur, uz debesu maliņas, Jeseņins klausās, un viņam tas viss ļoti patiktu, jo viņš zina, ko mēs darām…
Pamazām top dziesmas arī ar Adriana Brieža-Makoveja (dzejnieka Leona Brieža jaunākais dēls. – Red.) tekstiem. Septiņas dziesmas jau esam ierakstījuši; albumam kopā būtu vajadzīgas kādas divpadsmit dziesmas.
Kur tu visiem šiem darbiem smelies iedvesmu?
Te man jācitē Šri Činmojs, ar kura dzeju savulaik uzrakstīju 25 dziesmu ciklu “Esi mūžīgs bērns”, kurā pirmoreiz tika sniegti norādījumi, kā pašmācības ceļā apgūt ģitāras spēli. Savulaik, satiekoties ar skolotāju Prāgā, uz manu frāzi, ka ir ļoti patīkami beidzot aci pret aci sastapt savu iedvesmas avotu, Šri Činmojs pasmaidīja, pēc tam kļuva nopietns un atbildēja, ka patiesībā mums iedvesmas avots ir visiem viens: vai nu tas atrodas ļoti augstu – un norādīja uz debesīm, vai arī ka tas atrodas ļoti dziļi mūsos – un pielika roku pie sirds. Lūk, atbilde uz tavu jautājumu.
Ja reiz runājam par iedvesmu un tavām grieķu saknēm – varbūt tieši tur meklējama tava interese par mūziku?
Domāju, ka šī interese ir tīrākā ģenētika – un tā nāk no mana tēva Pāvela Kukuvasa. Kad viņš laikā starp 25 un 30 gadu vecumu gāja uz vokālajām konsultācijām pie pedagoģes, kas izrādījās diriģenta Aleksandra Viļumaņa māte, viņa pieaicināja dēlu un teica: “Paklausies, kā Pāvels dzied! Ja tev būtu tāds materiāls, es tevi izveidotu par pasaules labāko tenoru!”
Tie nebija nekādi joki: mans tēvs viens pret vienu varēja nodziedāt Mario Lancas repertuāru, jo viņam bija dotas ārkārtīgi spēcīgas muzikālās dotības.
Savukārt manam grieķu vectēvam – diez vai, jo viņš vairāk ar akmeni padusē nira jūrā pēc sūkļiem. (Smejas.) Manai mammai bija obligātās klavierspēles nodarbības, jo viņa tika audzināta par jaunkundzi, tā ka no kaut kurienes jau nāk tā muzikālā varēšana… (Domā.)
Otrs variants: iespējams, manas dotības tika pamanītas bērnudārzā Avotu ielā. Starp citu, izrādās, ka uz turieni bērnībā ir piestaigājusi mana “Menueta” kolēģe Inese Pabērza, tikai, protams, krietni vēlāk. Šajā bērnudārzā par mūzikas skolotāju strādāja Aulikas kundze, un viņa bija arī mācību daļas vadītāja Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Aulikas kundze pamanīja manas dotības un ieteica vecākiem aizvest mani uz dārziņskolas zēnu kori.
Smaidīdams nokārtoju visus pārbaudījumus un sāku mācīties kora klasē. Tad gan sekoja grūti laiki, jo biju ļoti hiperaktīvs, kā mani dēvētu tagad… (Smejas.)
Piemēram, šļūcot pa kāpņu lenteri, man palaimējās apgāzt nevienu citu kā skolas direktoru Pēteri Sīpolnieku… Vēlāk uz lentera salika pogas, lai vairs neviens nevarētu šļūkt, kā viņam iepatīkas.
Izklausās, ka Dārziņos tev klājies patiešām jautri…
Jā gan! Vienu gadu pie Seimanova kunga man bija obligātās vijoļspēles nodarbības. Nu, cik tad var mocīt to nabaga instrumentu! Viens divnieks, otrs… Skolā bija ļoti stāvas kāpnes, un reiz vijole ar visu futlāri pa šīm kāpnēm sāka savu ceļu lejup. Tēvs toreiz man jautāja, kā tad vijole varēja tik smagi ciest un saplaisāt, ja reiz atradās futlārī, un aiznesa instrumentu salīmēt. Bet pēc dažiem mēnešiem vai pat nedēļām Dārziņskolas zēnu korim atcēla obligāto vijoli! Iespējams, es pat provocēju šos notikumus, lai gan vijoļspēle patiesībā ir ļoti laba lieta, jo tā lieliski attīsta dzirdi – kā jau jebkurš stīgu instruments.
Tad jau acīmredzot doma par to, ka tu varētu darīt kaut ko citu, nesaistītu ar mūziku, tev vispār nav bijusi?
Nu nē! Nevaru iedomāties savu dzīvi bez mūzikas! Tas būtu milzīgs pārbaudījums, un nekādas citas izteiktas vēlmes man nav bijušas. (Pārdomā.) Protams, sākums bija ļoti grūts, un jāsaka liels paldies manai māmiņai Silvijai par to, ka viņa teju ar koku saulainā vasaras dienā mani dzina pie klavierēm…
Vēlāk atsāku mācības Jūrmalas bērnu mūzikas skolā, kur satikos ar šiem lieliskajiem zēniem – Andri Kronbergu, brāļiem Sējāniem un brāļiem Bartašēviciem – un izveidojām ansambli “Menuets”, tad viņi atzina mani par labu esam arī kā solistu.
Un tad jau, šķiet, nāca arī “Ko tu proti?”.
Jā, arī mana pirmā dziesma “Krīt visbaltākie sniegi” un (Jānis) Blūms. Nu, tā mana dzīvīte ir veidojusies, un bez mūzikas savu dzīvi nevaru iedomāties. Atzīšos gan, ka mani izsvieda no Dārziņiem, jo nogulēju pēceksāmenu solfedžo. Mana vecmāmiņa Emīlija jeb Mimija, kā viņu saucām, mani pamodināja, bet miegs bija saldāks par eksāmenu… Kad mierīgā garā devos pēc liecības, klases audzinātāja pateica – nu, Adrians… ir atskaitīts.
Tā kā pieminēji savu māju Mellužos un tiekamies rudenī, kas ir ražas laiks, tad loģisks jautājums: tev dārza darbiem atliek laika jeb to visu atstāj Noras ziņā?
Mums ir viens garšaugu placītis, kuru esam norobežojuši, lai tam netiek klāt mūsu lielais, melnais itāļu Cane corso šķirnes suns Radža. Tikko iestādi kādu krūmiņu – piemēram, hortenziju, uzreiz jādomā, kā to norobežot, jo, ja kas ir augstāks par viņu, suns domā, kā to iezīmēt, un, kā zināms, tas augu spēj iznīcināt… (Smaida.)
Bet jā – spicīte ir iedzīta, pielikts motoriņš, un dārzs tiek aplaistīts. Iestādījām dažus gurķus, jo tiem patīk saule, pa vidu sabērām dillītes un citus garšaugus. Mana meita Evija uzdāvināja asos pipariņus, un tā tas viss aug turpat blakus, tā ka nekur nevajag skraidīt. Ir viena veca ābelīte, ir košumkrūmi blakus mana brāļa Aleksandra īpašuma sētai.
Mēs visi tā kompakti dzīvojam kopā: pirmā māja ir manējā, otrā – manam brālim Aleksandram, un trešā – mūsu māsai Liai (bijusī radiožurnāliste Lia Guļevska. – Red.).
Un, iespējams, ka mums ar brāļiem Sējāniem, kas arī ir jūrmalnieki, un brāļiem Bartaševiciem bija jāsanāk kopā, jo – kurš tad cits, ja ne “Menuets”, iezvanītu atmodu?
Taču pēc tam laikam sekoja tavs sāņlēciens no “Menueta”?
Toreiz, kad “Menuets” svinēja desmit gadu jubileju, “Pērkons” jau bija sācis uzdīgt, savukārt Jānis Blūms joprojām uzskatīja, ka mums nav jāsaņem nekāds atalgojums, bet man jau bija ģimene, bija piedzimusi meita Evija, un Imants Paura piedāvāja strādāt toreizējā Valsts filharmonijā – iesildīt Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu. Tā arī pateicu: ja jau nevaru šeit neko nopelnīt, tad pieņemu Pauras piedāvājumu.
Devos uz ansambli “Tip Top”, kurā sabiju divus gadus, pēc tam aizgāju uz Ādažiem, uz “Proventus”. Viens no mūsu veiksmīgākajiem projektiem bija cikls ar Čaka dzeju, kas simt desmit koncertos izskanēja visā Latvijā, kur vien bija skatuves.
“Menuetā” atkal atgriezos, kad pēc mana ieteikuma satikāmies koncertā, kas tika veltīts Jāņa Blūma piemiņai. Tad arī sākās “Menueta” “nenomiršana”, pēc tam mūs paaicināja Valdis Skujiņš uz “Liepājas dzintaru”. Un tad – arī pēc mana ieteikuma – repertuārā tika ieviestas dziesmas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, “Zilais putniņš”, “Smilšu rausis”, “Lilioma dziesma” –, bez kurām “Menueta” koncertus vispār nevar iedomāties. Visu laiku zināmā mērā esmu darbojies kā tāds ledlauzis un esmu bruģējis ceļu arī uz “Menueta” aktivitātēm – tā neuzspiesti, protams. (Smaida.)
Tavu ceļu un likteni, tavuprāt, ir noteikuši satiktie cilvēki vai zvaigžņu stāvoklis?
Līdz armijai – satiktie cilvēki. Pēc armijas – lielā mērā arī mērķtiecība, jo jau zināju, ko es vēlos. “Menuets” jau bija sācis soli pa solim iet, mums jau bija pirmā vieta republikā, turpināju arī spēlēt trompeti. Pēc tam bija Ādaži un radošā darbība grupā “Proventus”, kur vienā no programmām satikos ar Māri Repšu.
Tolaik man jau bija uzrakstīts uzmetums rokoperai “Nāriņa”. Es jau kā grieķis: darba nav, pieeju pie plaukta, sāku šķirstīt grāmatas, ieraugu Leona Brieža “Nāriņu”, sāku rakstīt… Smuki rakstās, neizlaižot ne rindu. Beigās pasaucu režisoru Jāni Kaijaku, un viņš, to ieraugot, man saka: Adri, ko tu esi izdarījis? Traks esi, vai? (Smejas.)
Aizgājām pie Leona Brieža, iepazīstinājām viņu ar ideju, ar uzmetumiem. Leons kopā ar Jāni izveidoja un uzrakstīja operas libretu.
Tā atkal man kā amatierim bija laime – projekts, kurā iesaistīts simfoniskais orķestris, koris, balets, rokgrupa, solisti, moderna scenogrāfija.
Daudzi stāsta, ka arī mūzika esot bijusi jauka… Tā arī bija lieliska pieredze un pamatīgs izrāviens – 53 izrādes “anšlāgā”. Un tomēr, kad jūs lasīsiet par lielas formas muzikālajiem darbiem, vienmēr kā pirmā pamatoti tiek minēta Imanta Kalniņa rokopera “Ei, jūs tur!”. Arī man tika piedāvāts tur dziedāt, taču šo lomu atdevu citiem.
Šķiet, ka “Mazā nāriņa” bija otrais lielas formas muzikālais darbs, tad sekoja rokopera “Lāčplēsis” un viss pārējais. Tā tas viss arī veidojās. Protams, bija jādara arī vienkāršākas lietas – piemēram, jāceļ māja…
Esmu lasījusi, ka savas dzīves laikā esi uzcēlis trīs mājas…
Nu, tā sanāk, jā. Vienu palīdzēju celt brālītim, vienā tagad dzīvo mana meita Evija un mazmeita, kurai ir savs hobijs un pat vairāk nekā hobijs – pašai savs zirgs, vārdā Sparta. Mana otra meita Arita, kuras mamma ir Antra, ir ļoti aizrāvusies ar horeogrāfiju, un tieši pirms visa kovidtrakuma viņa paguva uzvest savu iestudējumu, kas tapis pēc romāna “Samaitātā” motīviem.
Tā ka visi mani bērni ir talantīgi!
Savukārt jaunākā meita Adrija Silva iet pa mūzikas ceļu, un, kā jau tas pienākas, dara to ar gariem zobiem. (Smejas). Šobrīd viņa mācās pie Karmenas Radovskas un, šķiet, mērķē uz muzikālā teātra pusi. Jūrmalas mūzikas skolā tāds ir izveidots, un lai viņai veicas!
Ļoti daudz esmu darījis, lai viņai nostabilizētu vokālu, ierādītu un visu izstāstītu. Kad viņa bija mazāka un mācījās 2. klasē, mēģināju ierādīt ģitāras spēlēšanu. Kad skaidroju, kas ir “do, do, do”, viņa uz mani skatījās un tad reiz teica: “Ej taču ar savu do!”… Diezgan skarbi, vai ne? (Smejas.) Adrija bija tāds spridzeklītis, kad bija maza; tagad jau viņai ir astoņpadsmit, un nu jau meita ir liela jaunkundze…
Tu viņai vēl esi autoritāte?
Domāju, ka nē, bet to arī neuzspiežu. Turklāt saprotu, ka iepriekšējās ģimenēs esmu izsprucis no šī laika, jo, kad auga Evija un Arita, es nebiju klāt, savukārt ar Adriju to visu varu izbaudīt.
Vēl jau allaž esi kopis savas grieķu saknes un katru gadu braucis uz Grieķiju…
Jā, bet tagad kovids to apstādināja.
Šopavasar uz Kosu jau bija iegādātas biļetes, bet tad sekoja karantīna te un karantīna tur, un tik daudz vīna es negribēju dzert.
(Smejas.) Tā nu uz Kalimnosas salu, kas atrodas pusotras stundas brauciena attālumā no Kosas, brauksim, tiklīdz būs iespējams. Savukārt mana brāļa Aleksandra dēls jau tur ir kā savējais – viņš ar savu ģimenīti Kalimnosā cenšas pabūt gandrīz vai katru mēnesi.
Vēl jau priekšā ir apaļā jubileja, kuru svinēsi pēc dažām dienām…
Nu, pēc Aristoteļa desmit apļus jau esmu noriņķojis, jo viņam viens aplis ir septiņi gadi. Nu, vai grieķi nav lieliski? Septiņi gadi, četrpadsmit, divdesmit viens… Visa pasaule iet pēc tā, un šajā brīdī simtprocentīgi nomainās šūnas; tajā brīdī tavas šūnas ir citas, un, ja esi drusku strādājis ar savām spējām kontaktēties ar spēku un vibrācijām, tad tevī var kaut kas nedaudz samainīties arī pēc desmitā apļa.
Tas gaidāmais cipars tevi uztrauc, jeb tu par to nemaz nedomā?
Svinēt es to negribētu – ko tur liegties, nav vērts… (Smaida.) Droši vien esi ievērojusi, ka no apaļajām jubilejām visai veiksmīgi esmu izvairījies, savukārt 55 un 65 gadus gan svinēju. Tāpēc paldies “Mājas Viesim”, kas šo datumu ir pamanījis un atcerējies.
Savā 60 gadu jubilejā, šķiet, biju žūrijā kādā no šoviem – tajā, kur man ar Samantu Tīnu bija jādzied “Viņi dejoja vienu vasaru”. Tur mūs nofotografēja, un bildē laikam izskatos tā, it kā nupat būtu apēdis sinepju burciņu… Nekāda torte ar svecītēm arī nebūs – ne, ne, ne…
Bet, ja nu kādam gribas kaut ko garšīgu, es iesaku Dubultu konditorejā iegādāties viņu cepto kliņģeri – tas ir supergaršīgs! Bet arī kliņģeris ar septiņdesmit svecītēm man nebūs. Un par nākamo jubilejas koncertu – skatīsimies, kā viss sanāks.
Vizītkarte
Adrians Kukuvass
• Dzimis 1951. gada 25. septembrī
• Latviešu dziedātājs, dziesmu autors, kopš 1968. gada – grupas “Menuets” dalībnieks un solists
• Mācījies Jūrmalas 4.vidusskolā, Em. Dārziņa mūzikas vidusskolas kora klasē un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas trompetes klasē
• 1978. gadā sāka sadarbību ar grupām “Ādaži”, “Tip Top” un “Proventus”
• 90. gados komponējis oratoriju “Prometejs” un rokoperu “Mazā Nāriņa”; ir dziesmu “Krīt visbaltākie sniegi”, “Jūlija nakts” un “Atgriežoties” autors
• Mācījis ģitārspēli interešu centrā “Daugmale”; viena no viņa zināmākajām audzēknēm ir dziedātāja Māra Upmane-Holšteina
• 2011. gadā izdevis ģitārspēles mācību grāmatu “Ar ģitāru uz Tu”
