“Nevaru atļauties būt “tipisks ornitologs”.” Viestura Ķerus proza 0
Viesturs Ķerus dzimis un audzis Rīgā, Ziepniekkalnā. Viņam palaimējās dzīvot mājā ar dārzu, kurā aug daudz lielu koku un krūmu, tāpēc daba visapkārt ņudzēja jau bērnībā. Tieši uz putniem acis atvēra binoklis, ko Viesturs nopelnīja ar rakstīšanu – desmit gadu vecumā saņemot to kā balvu par savu dabas vērojumu aprakstu žurnāla “Zīlīte” rīkotā konkursā.
Kopš 1999. gada Viesturs strādā Latvijas Ornitoloģijas biedrībā (LOB), visu laiku turpinot arī rakstīt – gan žurnālos, gan blogā un citur.
Kopš 2007. gada viņš ir biedrības valdes priekšsēdētājs un tajā pašā gadā pārcēlās uz dzīvi laukos – sievas vecvecāku mājās Lestenes pagastā. Tur tad arī tapa gan četri bērni, gan “Meža meitene Maija”, kurai iedvesmu devušas Viestura vecākās meitas. Viestura Ķerus grāmata “Meža meitene Maija” šogad ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Bērnu literatūra”.
– Ko saka tavi kolēģi ornitologi par šādu sānsoli literatūras virzienā? Vai ornitologiem ir ierasts rakstīt tekstus?
V. Ķerus: – Šķiet, ka viņi šo izpausmi vērtē labvēlīgi. It īpaši to novērtē tie, kam pašiem ir mazi bērni. Turklāt pieļauju, ka viņi to pat neuztver kā īpašu sānsoli, jo kaut ko rakstījis jau esmu vienmēr, arī savā ikdienas darbā.
Ornitologi ir ļoti dažādi, bet daļai no mums rakstīšana ir daļa no ikdienas darba,
jo būtiska mūsu darba sastāvdaļa ir sabiedrības izglītošana un iesaistīšana. Ne velti viena no LOB pamataktivitātēm ir žurnāla “Putni dabā” izdošana. Arī darbojoties zinātnes jomā, rakstīšana ir pašsaprotama, jo pētījums “skaitās” tikai tad, kad zinātniskā žurnālā publicēti tā rezultāti.
Lai gan ar daiļliteratūras rakstīšanu ornitologi nodarbojas mazāk, neaizmirsīsim, ka Jānis Baltvilks bija ornitologs, pirms pievērsās literatūrai.
– Grāmatā raksti par dažādiem gadalaikiem, vēstītājs it kā valda pār vidi, ko pats ir radījis un tāpēc tik labi pazīst…
– Negribu piekrist “Meža meitenes Maijas” raksturojumam, ka “vēstītājs valda pār vidi, ko pats ir radījis”. Tas, ko drīzāk gribēju vēstīt, ir par redzīgumu un pasauli, un to, ka arī šķietami ikdienišķas lietas var būt interesantas. Drīzāk stāsts ir par būšanu vidē, nevis tās veidošanu un pārvaldīšanu.
– Lūdzu, pastāsti, kāda ir tipiska ornitologa darba diena?
– Ņemot vērā manu ieņemamo amatu LOB administrācijā, nevaru atļauties būt gluži “tipisks ornitologs”, t. i., nevaru tik daudz laika pavadīt laukā. Tomēr arī pārējiem kolēģiem darba diena lielākoties paiet tāpat kā visu citu profesiju pārstāvjiem – pie datora.
Pavasarī un vasarā gan ornitologiem daudz laika iznāk pavadīt mežā,
taču katram ir savi darbi darāmi: kāds skaita putnus, kāds meklē to ligzdas, kāds ceļas pirms saullēkta, kādam “darbadiena” sākas ar saulrietu.
Prozas ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Šķiet, ka Viestura Ķerus grāmata būtu labs papildinājums dabasmācības stundās – ar sižetu pasniegtām zināšanām par dabas norisēm, it kā ļoti vienkāršām un ne vienmēr aizraujošām, tomēr tādām, ko var novērot pats, ko ir viegli pamatot un raksturot.
Te ir gan gadalaiku maiņas, katra dienas vai laika posma īpatnības, dzīvnieku uzvedība, apkārtējās vides norišu pazīmes, ko latvieši panteisma dēļ mēdz uzskatīt par dieva kārtības iemiesojumu. Šoreiz nekā pārdabiska – viss ir lakoniski, kristālskaidri un bez lieka sentimenta, tā ir daba un lietas, kādas tās skata dabas pētnieks ar administratīvu atbildību.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties fragmentā no Viestura Ķerus grāmatas “Meža meitene Maija” nodaļas “Dzērves, nāciet pārģērbties!”
“Septembri bija nomainījis oktobris. Vakaros sienāži vēl sisināja, bet šķita, ka to kļuvis mazāk. Lielākā daļa koku vēl bija zaļi, bet tajos parādījās arvien vairāk citu toņu. Priedulāju liepas jau bija dzeltenas un pa pusei kailas, etiķkoks loga priekšā bija pārvērties spilgti sarkans, kūtsgala apsei viens sāns bija iekrāsojies tumšsarkans, kļavu lapas vērtās oranžas, un bērzu zaļās lapotnes bija kā piešķiestas ar dzelteniem traipiem.
Dienas lielākoties bija apmākušās un slapjas. Pat tad, ja nelija, zāle bija slapja un arī gaiss šķita mitruma piesūcies. Bet šodien mākoņi bija izklīduši un spīdēja saule. Tā šķita aizdedzinām koku lapas vēl košākās krāsās. Tā lēkāja no piles uz pili, iemirdzinot slapjos kokus un zāli neskaitāmos sauleszaķīšos, un ieskrēja iekšā pa Priedulāju logu. Cauri puķupodiem un pāri Bazam Gaismasgadam, kas, palicis bez plaukstām, mētājās uz palodzes, saule nokāpa uz grīdas. Tur tā slīdēja pāri vakar izmētātajām mantām un istabas vidū uzceltajai teltij, līdz atrada Maiju, kas, vēl ģērbusies pidžamā, sēdēja uz dīvāna un skatījās multfilmas.
– Nāc ārā! – aicināja saule, bet Maija apsēdās uz grīdas, lai saule nespīdētu acīs.
– Nāc ārā! – teica saule un noķēra Maiju arī uz grīdas. Meitene sarauca uzacis un uzmeta dusmīgu skatienu logam. Aiz loga vējiņš purināja vītolu zarus un pīlādža sarkano ogu čemurus, bet saule rotaļājās veco ābeļu dzeltenajās lapās.
– Nāc ārā!
Maija pasmaidīja, izslēdza televizoru un devās uz otro stāvu saģērbties dienas drēbēs. Tētis arī bija pamodies un nupat iznācis no guļamistabas.
– Tēti, es iziešu ārā, – sauca Maija.
– Labi, meitiņ, – piekrita tētis. – Tikai, kamēr es vēl neesmu laukā izgājis, lūdzu, dzīvojies tā, lai tevi var redzēt pa logu!
– Mhm, – Maija atdūca un gāja ģērbties.
Dienas drēbēs, uzvilkusi savu violeto jaku un melnos gumijas zābakus, Maija izgāja ārā. Saule priecīgi smaidīja caur ozola zariem, un Maija smaidīja tai pretī. Gaiss vēl dzestrs un mitrs, bet bija redzams, ka gaidāma jauka diena. Maija ievilka nāsīs rudens gaisu, kas smaržoja pēc slapjas zemes un lapām. No saules sasildītajiem suņu būdu jumtiem kāpa garaiņi.
Maija brida pa slapjo zāli cauri ābeļdārzam. Viņa pacēla no zemes sarkanu, spīdīgi slapju ābolu, notrausa pelēko kailgliemezi, kas pa to rāpoja, noslaucīja ābolu biksēs un sāka to grauzt.
Arī putni bija sarosījušies par godu saulainajai dienai. Mežmalas kokos ķērkāja sīļi, tepat ābelēs čaloja zīlītes, kaut kur tālāk iesvilpās dzilnītis, bet ceļmalas liepā “čuņ-čiņ čuņ-čiņ” dziedāja čuņčiņš, it kā nebūtu pamanījis, ka vasara cauri un jāpošas uz siltajām zemēm.
– Maija, grābsim lapas? – sauca Ieva, kas skrēja no mājas puses, oranžu grābekli paķērusi.
– Labi, – priecīgi atsaucās Maija, aizmetot krūmos apēstā ābola serdi. Maija zināja, ka lapu grābšana kopā ar Ievu nav vis pagalma sakopšanas darbs, bet gatavošanās rotaļām.
Abas meitenes devās pie dīķmalas liepas, kur lapu bija sakritis visvairāk, un sāka tās cītīgi grābt kopā vienā kaudzē. Kad kaudze bija gana liela, Maija ielēca tajā, izlaidās uz muguras un, priecīgi smaidot, aicināja Ievu:
– Nu, grāb man virsū!
Ieva smējās un grāba arī. Meitenes zināja, ka par slapjajām un netīrajām drēbēm tētis un mamma nepriecāsies, bet šobrīd bija vienalga – bija jauka diena un viņas ļoti sen nebija dabūjušas spēlēties lapās.
– Āāā! – Maija iesaucās un, lapām pajūkot, uzslējās no kaudzes.
Ieva pievienojās un, skaļi smiedamās, grāba lapas ar rokām un meta gaisā, ļaujot tām krist sev uz galvas.
– Rudens! – skaļi sauca Ieva.
– Krū-krū! – kāds Maijai skaļi atsaucās no debesīm. – Krū-krū!
Meitenes apklusa un raudzījās gaisā.”
