Māris Zanders: Cilvēku vairākums pietiekami skaidri apzinās, ka labāk paļauties pašiem uz sevi, nevis uz valsti 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažkārt eksperti saka: ja nodokļu sistēmas reforma netiek veikta īsi pēc kārtējām vēlēšanām, tad iespēja, ka tāda notiks, samazinās. (Protams, ar nosacījumu, ka runa ir par tādu reformu, kas varētu nepatikt vērā ņemamai elektorāta daļai.) No šī viedokļa nodokļu sistēmas reforma Latvijā, par kuru it kā daudz runāts, ir sasniegusi robežu laikā, kuru šķērsojot tā kļūst mazticama.
Nākamgad pašvaldību, aiznākamgad – parlamenta vēlēšanas. Ziņa 17. augustā, ka koalīcija atlikusi Finanšu ministrijas sagatavoto priekšlikumu skatīšanu, “ierakstās” šādā kontekstā.
Tomēr taisnības labad arī jāteic, ka kaut ko darīt ar nodokļiem pandēmijas skartas ekonomikas apstākļos ir ļoti grūti neatkarīgi no politisko partiju gribēšanas un kompetences.
No vienas puses, ir pamatota nepieciešamība palielināt izdevumus pirktspējas un ekonomikas kopumā stimulēšanai. Un papildus izdevumiem ir nepieciešama papildu nauda. No otras puses, palielināt nodokļus krīzes – vēl jo vairāk tik neprognozējamas kā pandēmijas izraisītā – apstākļos arī ir riskanti.
Principā paliek spēkā apgalvojums, ka nodokļu ieņēmumu kāpums nav tas pats, kas nodokļu palielināšana – to var panākt, arī uzlabojot iekasējamību. Tomēr, ja krīze ir nopietna un neskaidrība liela, pat šis ceļš kļūst sarežģīts, jo var gadīties, ka normālos apstākļos pilnīgi leģitīmā “skābekļa piegriešana” nodokļu jautājumos varen atjautīgiem personāžiem krīzes apstākļos situāciju pasliktina vēl vairāk. Ne velti dažādās valstīs šogad tiek lietots tāds instruments kā nodokļu, īres, aizdevumu u. c. maksājumu atlikšana.
Īsi sakot, tas, ka koalīcija iepauzējusi ar nodokļu sistēmas grozījumiem, šoreiz nav tradicionālā savstarpējā greizsirdība un kašķēšanās.
Problēma gan ir tā, ka neko perfektu jau tāpat neizdomās. Redzam, ka citās valstīs vairākumā gadījumu ekonomikas stutēšanas mērķis tiek risināts nevis ar nodokļu izmaiņām, bet brutāli iepludinot naudu uz citos apstākļos nepieņemamas budžeta deficīta un parādu vispār palielināšanas rēķina.
Nedomāju, ka Latvija šajā aspektā būs izņēmums, un par to nav jēgas kaunēties. Tiesa, jāņem vērā, ka tādu fiskālo, formulēsim smalki, elastību, kādu var atļauties Vācija vai Lielbritānija, mēs atļauties nevaram. Un te – ja paturam prātā nelielās manevra iespējas ekonomiku balstīt, izmantojot kā instrumentu valsts budžetu, – vērts atcerēties seno rekomendāciju “ja nevari palīdzēt – vismaz netraucē” (var lietot arī dusmīgāku formulējumu).
Netraucēšana var izpausties dažādi. Piemēram, kā kontrolējošo institūciju centīguma piebremzēšana. Ir jākontrolē, vai kafejnīcā tiek ievērotas epidemioloģiskās prasības, bet nav jākrīt krāgā par to, ka āra terase aizņem piecdesmit centimetrus vairāk vietas, nekā atļauts.
Administratīvā sloga samazināšana nav nekas jauns, bet pašreizējos apstākļos kļūst jo svarīgāka. Klāt nāk vēl tāda “netraucēšanas” izpausme kā spēles noteikumu bieža nemainīšana. Divi piemēri. Turcijas valdības rīcībā ir – atšķirībā no Latvijas – neatkarīga monetārā politika un arī lielāka kontrole pār bankām, kas krīzes situācijā ir labi, tomēr vietējie baņķieri pusgada laikā ir nosirmojuši, jo vēl pirms dažiem mēnešiem valsts uzstājīgi mudināja bankas palielināt kreditēšanu, savukārt nu aicina ļoti rūpēties par izsniegto kredītu kvalitāti.
Ja sekojam līdzi Lielbritānijas valdības darbībai, tad redzam, ka tā izceļas ar uzņēmējiem ļoti traucējošu vēlmi improvizēt ar dažādiem ierobežojumiem.
Skaidrs, ka epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās gadījumā ir nepieciešams reaģēt strauji, tomēr nekas slikts nebūtu noticis, ja britu valdības lēmums par obligāto divu nedēļu pašizolāciju (galu galā tas skar uzņēmuma darbiniekus, klientus, īpašniekus) tiem, kuri bijuši Francijā, tiktu pieņemts, teiksim, piecas dienas, nevis 48 stundas pirms jaunās prasības stāšanās spēkā. Valdības prasībām un ieteikumiem jābūt skaidri saprotamiem, savlaicīgi pieteiktiem, un tie nedrīkst būt savstarpēji pretrunīgi.
Ja neskaita profesionālus publiskās naudas “apguvējus”, cilvēku vairākums pietiekami skaidri apzinās, ka labāk paļauties pašiem uz sevi, nevis uz valsti. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tas ir vienkārši racionāli. Pavisam jauki, ja politiskā un administratīvā vara arī uzvedas racionāli.
