Elitas Margas stāsts par 27 gadiem ēterā: “Nevarētu strādāt radio, kas man nepatīk!” 2
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Jau mazliet vairāk nekā divus gadu desmitus ikdienā kādreiz tik populārā jauniešu raidījuma “Skabarga” vadītāja Elita Marga ir “Radio Skonto” balss. Elita atzīst – radio ir sirdsdarbs, uz ko ik dienu viņa dodas ar patiesu prieku, lai atsauktos uz klausītāju zvaniem, vēstītu par saulaināku vai vējaināku laiku, sastrēgumiem, pa laikam savestu kopā pazudušus mājas mīluļus un viņu saimniekus un, protams, lai atskaņotu mūziku, kurai, ko tur slēpt, ne tikai dziedāt, bet dažreiz pat uzdejot līdzi. Reizē laikā, kad itin viegli iespējams apmaldīties informācijas gūzmā starp mītiem un patiesību, Elita jaunā raidījumā “Izšķirtspēja” aicina uz sarunu personības, kuras izgaismo jautājumus, par kuriem klusē vai, tieši pretēji, pārlieku viļņojas sabiedrības doma. Raidījums “Izšķirtspēja” otrdienās klausāms “Radio Skonto” ēterā, bet ceturtdienās – skatāms kanālā “ReTV”.
Mūsdienās kļūt atpazīstams kaut uz mirkli var katrs, bet reiz nokļūt televīzijā varēja tikai izredzētie.
Nekāda zvaigzne nekad neesmu bijusi un neesmu arī kā tāda jutusies – darīju darbu, kas bija jādara. Nekad neesmu rāvusies pēc publicitātes. “Skabargā” nokļuvu, jo mani – teicamnieci, kurai “papīri” kārtībā, – tolaik noskatīja universitātes studentu rindās, jo televīzijai vajadzēja aizvietot dekrētā esošu darbinieci. Patiesībā gribēju strādāt radio, bet, lai mani nenosūtītu uz Liepājas rajona laikraksta rūpniecības nodaļu, piekritu. Atskatoties uz to laiku, šķiet, ar “Skabargas” raidījumu drīzāk bija vairāk kreņķu nekā slavas, bet tā bija laba skola.
Saņēmu gana daudz negāciju par to, par ko toreiz uzdrīkstējāmies runāt.
Raidījumā nebiju tikai es, bijām vesela domubiedru komanda. Esmu pārliecināta, ka jēga ir domai, idejai, nevis tam cilvēkam, kas sēž tur, kadrā. Protams, bija pastiprināta uzmanība, bet, jāatzīst, tā drīzāk bija sūrākā daļa. Es noteikti nevēlējos un joprojām nevēlos būt apbrīnas objekts. Esmu laimīga tad, ja man pasaka paldies par labu darbu, bet mani mulsina, ja mani saliek kopā ar tēlu, kuram būtu jāatbilst, bet es to nevaru un arī negribu.
“Skabarga” nav ieķērusies arī visā, ko darīji pēc tās?
Īsti ne, izņemot to, ka savulaik, kad bija beidzies “Skabargas” posms, gribēju ierunāt filmas, bet man pateica, ka es varot ierunāt tikai jauniešu vai pusaudžu filmas. Bet prieks, ka “Radio Skonto” mana balss der. Svarīgākais, ka mēs ikdienā veidojam attiecības ar klausītāju – esam pieejami, cilvēki raksta jaukas ziņas vai zvana un pasaka labu vārdu. Esot studijā, tu reizē esi izziņu biroja operators, psihoterapeits un arī modrības uzturētājs, dežurants. Cilvēks zina, ka piezvanot te ir kāds, kurš atbildēs. Radio 25. dzimšanas dienā saņēmām neticami daudz vēstuļu no klausītājiem, kurās tika stāstīts, ko īsti viņiem šis radio nozīmē. Kad šķiet, ka diena nav tik laba, es atveru šo vēstuļu mapīti, un oma acumirklī uzlabojas.
Nu esi radio, kurā “mazāk runu, vairāk mūzikas”.
“Radio Skonto” esmu no pirmās dienas, tūlīt būs 27 gadi ēterā. Jā, mēs esam mūzikas radio, un man tīk domāt, ka esam klausītāju draugi, nevis ētera zvaigznes. “Radio Skonto”, lai arī ir mūzikas komercstacija, programmā iekļauj arī auditorijai svarīgu saturu. Veidojam ziņas, intervijas, projektus. Lielākais izaicinājums ir runāt īsi. Es šajā ziņā esmu perfekcioniste, man ir svarīgi pasniegt tādu saturu, kas ir gan maksimāli saprotams, gan maksimāli vērtīgs.
Laiku pa laikam tomēr esi atgriezusies televīzijā. Atceros raidījumus “Saldā dzīve”, “Četras istabas”, un nu – “Izšķirtspēja”, gana nopietns formāts, cilājot sasāpējušus jautājumus un izgaismojot vienu otru mītu.
Kad pavasarī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) deva iespēju arī komerciālajiem medijiem veidot sabiedrībai nozīmīgu saturu, nācām kopā, un katram bija jāpiedāvā sava ideja. Tajā brīdī sev pajautāju – kas būtu tas, ko skatītos pati? Tā dzima “Izšķirtspēja”. Gribēju parādīt, ka ir problēmas, situācijas, kas šobrīd ir akūti svarīgas cilvēkiem. Turklāt nevis ņerkstēt, sūdzēties, bet domāt, kā risināt. Man šī ir arī atkalsastapšanās ar ļoti profesionālo režisori Ditu Torsteri, ar kuru kopā veidojām gan raidījumu “Uzmini nu!”, gan “Radio Skonto” pirmsākumos pamīšus vadījām raidījumu “Papļāpāsim”.
Mītu kliedēšana, jādomā, nes līdzi arī publikas negatīvas reakcijas – kaut vai skarot plašu viļņošanos raisījušo jautājumu par vakcinēšanos.
Tā ir, tomēr šī man ir ļoti būtiska tēma. Kādreiz pat gribēju studēt medicīnu, paralēli žurnālistikai to esmu arī mācījusies. Vakcīnu pretinieki reizēm dara dīvainas lietas, lai gan šos cilvēkus nevar nosodīt, ja tas notiek neapzināti. Psiholoģe Marija Ābeltiņa, jautāta par to, kādēļ cilvēki ir uzņēmīgi pret sazvērestības teorijām, pateica ģeniāli – ir labi atrast kaut ko, kas ir ļaunuma sakne visām nelaimēm, piemēram, Bils Geitss. Tomēr ir šokējoši, ja kāds puisis stāsta, ka mātei, kura notiesāta par savu bērnu slepkavību, nevajadzētu atrasties cietumā, jo iemesls ir vakcīnas – todien bērni it kā esot poliklīnikā potēti, kā pierādījums tam – vēnās atrastas injekciju pēdas. Taču nav tādu vakcīnu, ko injicētu vēnā! Tā tiek uzburti stāsti, izcelti manipulētājam izdevīgi fakti, ignorējot kontekstu, jo šādu ziņu izplatītāji zina, ka lielākā daļa cilvēku tālāk nemeklēs, bet šausmināsies un pūtīs to melu burbuli arvien lielāku. Un tas ir bīstami. Varbūt kāds, skaļi klaigājot un radot baumas, tādā veidā vienkārši ceļ savu popularitāti. Šādi strādā tie, kuriem vajag sekotājus. Protams, pati esmu dabūjusi dzirdēt, ka esmu “nozombēta”. Tad svarīgi apzināties, ka man neviens nav jāpārliecina. Jo aktīvāk un agresīvāk kāds savu viedokli uztiepj, jo uzmanīgāk pret tādu vajag izturēties. Un izturēties labvēlīgi, tad viss pakāpeniski noskaidrojas. Nesaku, ka es to protu, bet cenšos iemācīties “neuzsprāgt”, kad tev kāds “iebaksta”. Ir jāsaprot, ka šī situācija vai nu nav tava problēma, vai ir tava mācību stunda.
Kas ir tavi “Izšķirtspējas” sarunu biedri?
Cilvēki, ar kuriem runāt par tēmu nekomplimentējot, bet šķetinot būtisko. Patiesībā katrs no viņiem nāk uz sarunu kā uz darbu. Piemēram, drīzumā būs saruna ar pusaudžu resursu centra vadītāju Nilu Saksu-Konstantinovu par pusaudžu identitātes meklējumiem, sāpīgām pieredzēm, arī pašnāvību draudiem. Nopietnas, smagas tēmas. Tāpat saruna ar Uģi Glāzīti, kurš ziedojis nieri dēlam, kurš citādi būtu aizgājis bojā. Ja viņš būtu gājis cauri mūsu veselības sistēmas līkločiem – novembrī bija pēdējais brīdis, kad varēja notikt transplantācija, bet dēla pēdējo izmeklējumu solīja tikai februārī. Zēns bērnībā inficējās ar gripu, un, tā kā nebija pret to vakcinēts, slimoja ļoti smagi, turklāt kā komplikācija izveidojās cukura diabēts. 20 gadu vecumā viņš sāka zaudēt redzi, kas savukārt jau bija cukura diabēta provocēta, un atklājās, ka vainīga nieru mazspēja. Uģis ir fantastisks cilvēks, un man ir ļoti svarīgi, lai tiek uzklausīts viņa stāsts. Milzu vērtība ir cilvēku stāsti, kas ir dzīves malti, tomēr skatās uz pasauli gaiši, bez mūžīga, nepārejoša aizvainojuma.
Arī tu pati uz lietām raugies ar ārkārtīgi labvēlīgu skatu, kas daudziem neizdodas.
Protams, dzīvē ir netaisnības. Lietas, par kurām tu pilnībā apstulbsti. Būtu labi, ja cilvēki vairāk teiktu viens otram labo.
Man šķiet, cilvēkiem arī nepieciešami notikumi, kas liek paskatīties citādi uz notiekošo. Gadījumi dzīvē, kad tu līdz asarām novērtē to, ka laime ir tajā, kas tev jau ir.
Reiz bijām Skotijā, un ceļā uz lidostu autobusā aizmirsu somiņu, kurā bija pilnīgi viss – pase, nauda, aviobiļetes. Autobuss bija prom, izlidošanas laiks tuvojās. Un tomēr pēc divdesmit minūtēm es varēju mierīgi kāpt lidmašīnā – mana autobusa šoferis bija atradis somiņu un sazinājies ar kolēģi, kurš devās lidostas virzienā, abi ceļa pretējās pusēs apstājušies, un man tik svarīgās lietas bija atkal īstajā vietā un laikā. Tad sajutu, ko nozīmē, kad pasaule sadevusies rokās! Tāpēc apzinos, ka arī darbs, lieliski kolēģi – tas ir mans miljons.
Tikko radio ēterā tik laimīgi pieteici “Pērkona” “Zaļo dziesmu”, it kā pati klausītos to pirmoreiz. Tev ir īpašas attiecības ar latviešu mūziku?
Esmu tas cilvēks, kurš mostas ar “Radio Skonto” rīta programmu – tā ne tikai, manuprāt, ir vislabākā Latvijā, tik sirsnīga un cilvēciska, saturīga. Un es taču nevarētu strādāt radio, kas man nepatīk! Tāpēc mēdzu teikt – pati klausos “Radio Skonto” un arī citiem iesaku! Esam izveidojuši īpašu raidījumu “Mūzikas graudi Latvijas maizei”. Tajā ir arī sarunas ar mūziķiem, kas ļauj jau labi zināmo dziesmu sadzirdēt dziļāk, citādi. Krājam arī cilvēku stāstus par to, kas viņiem saistās ar to vai citu izpildītāju vai dziesmu. Tā ir arī atgriezeniskā saite pašiem mūziķiem – kaut kas vairāk par aplausiem pēc koncerta.
Radio ēters nozīmē nemitīgu informācijas plūsmu. Kā tu “restartējies” no tās?
Mans restarts ir brīnišķīgi cilvēki un grāmatas. Smejos – nedodiet man ēst, bet ļaujiet lasīt! Es varu iztikt bez kino, bet bez grāmatām – ne. Vēl daba. Ļoti patīk Latvijas pavasaris, vasara un agrs rudens. Tajā laikā, tikai paskatoties pa logu vien, jau jūtos laimīga.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Grāmatas. Jūra. Mežs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez tuvākajiem cilvēkiem un rīta tējas vai kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Es par to nedomāju. Vēl būs.
Labākā izklaide?
Mūzika. Grāmatas. Teātris. Jebkas, ko tajā mirklī vēlies – kaut mizot kartupeļus.
