Sociālā aizsardzība uz uzņēmēju pleciem 16
Ja cilvēks, strādādams sezonālu darbu, saņēma minimālo algu 380 EUR mēnesī. Viņš un darba devējs deviņus mēnešus veic sociālās iemaksas: 9 x 129,54 EUR = 1165,86 EUR. Tātad saņemtais bezdarbnieka pabalsts atkarībā no darba stāža svārstās no 50 – 65% no iemaksu algas mēnesī: 190 – 257 EUR, attiecīgi trīs mēnešos: 570 – 741 EUR. Savelkot kopā, sanāk 1165 eiro iemaksa un 570 – 741 eiro izmaksa. Šie skaitļi pierāda, ka iepriekšējais modelis vairāk ienesa speciālajā budžetā, nekā to izsmēla.
Ministrija gan apgalvo pretējo, uzsverot, ka, veicot sociālās iemaksas, persona tās neuzkrāj sev, bet gan solidāri iemaksā kopējā sociālās apdrošināšanas sistēmā. “Šobrīd obligāto iemaksu likme ir 34,09 %, no kuriem bezdarba apdrošināšanai tiek novirzīti 1,90%. Tas nozīmē, ka piemērā ar minimālo algu bezdarba riska apdrošināšanai persona katru mēnesi iemaksā 7,22 eiro,” iebilst LM pārstāve Inese Upīte.
LM uzsver, ka samaksas problēmas neesot sociālās sistēmas uzdevums un uzņēmēju pienākums esot algot darbiniekus arī tajos periodos, kad saimniekošanas sezonālās specifikas dēļ darba nav. Uzņēmējiem pašiem esot jādomā, kā noturēt sezonālos darbiniekus nesezonā.
Un tomēr atklāts paliek jautājums: ja reiz ministrija kā sākotnējo problēmu saredzēja bezdarbnieku skaita un attiecīgi arī izdevumu pieaugumu pabalstu izmaksai, tad vai šāds solis nav tikai knaps ielāps caurajā sociālā budžeta kulē, un kā tas atsauksies uz valsts ekonomiku ilgtermiņā? Vai šie īslaicīgie bezdarbnieki nepazudīs no darba tirgus pavisam?
