“Nevarēju saskatīt burtus uz lapas, jo trīcēja rokas!” Mūziķe Stafecka par savu jauno darbu 13
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā pavasarī “Latvijas Radio 2” komandai pievienojusies pazīstamā dziedātāja Antra Stafecka – viņas balsi klausītāji dzird darba dienu rītos otrdienās, trešdienās un ceturtdienās, kā arī sestdienās raidījumā “Lielā vēstuļu balle”. Sarunā ar Antru par to, vai radio studijā uztraukums ir tikpat liels kā uz skatuves, par to, kā savienot mūziķes karjeru un agros rītus, kā arī to, kā šajā laikā nezaudēt radošo dzirksti.
Darba dienu agrie rīti radio un ceļš no Ogres uz Rīgu ir izaicinājums pie vakara koncertiem radušai māksliniecei?
Šī ir pirmā diena, kad varu izgulēties pēc pirmās darba nedēļas (smejas). Tagad ir skaidrs, ka adaptācija, pierodot pie agrās celšanās, būs diezgan pamatīga. Bet, aizbraucot uz radio, ir skaidrs, ka tur gūšu pozitīvisma devu – gan izsmiešos, gan paklausīšos pozitīvu mūziku. Jebkurā gadījumā kā divu bērnu mamma ceļos septiņos no rīta, problēma tajā, ka, lai arī koncerti nenotiek, vēlie vakari palikuši kā ieradums. Tagad manis dēļ dienas režīms mainās visai ģimenei. Tomēr iznāk, ka rīti ir pluss – kad atsāksies koncerti, varēšu tos apvienot ar darbu radio.
Ceļš no Ogres ir tikpat kā atbraukt uz centru no Imantas. Lai gan autovadītāja apliecība man ir samērā nesen, esmu gana trenējusies – kad mācījos braukt, draugs (mūziķis Jānis Čubars) mudināja braukt pa Rīgu. Vienīgi mazliet vēl jāpieslīpē auto novietošana stāvvietā.
Esat pieradusi būt publikas kameru priekšā. Jādomā, radio ēters ir teju rutīnas notikums?
Baidījos, ka būs lampu drudzis, bet patiešām pieredze uz skatuves un šovos, arī tās pašas radio intervijas nav tālu no sajūtas, kāda ir uz skatuves. Arī šī ir sevis un citu cilvēku iedvesmošana. Pirmajā reizē uztraukums, protams, bija ļoti liels. Lasot pirmās laika ziņas, nevarēju saskatīt burtus uz lapas, jo trīcēja rokas. Bet šobrīd esmu tikusi ar to galā, tagad svarīgākais ir runas tīrība. Šobrīd mācos runas nodarbībās, cenšos ar to strādāt – ne tikai ēteram, bet arī attīstīt sevi pašu.
Izturējāt sīvu konkursu…
Manā dzīvē darba pārrunas līdz šim nebija bijušas, tāpēc tas bija izaicinājums. Vienubrīd pat nesapratu, kā īsti izturēties, bet tad nomierināju sevi ar domu, ka man vienkārši jābūt tādai, kāda esmu. Skaidrs, ka radio balss ir personības. Galu galā pārrunas man patika, pat izbaudīju šo procesu.
Tiku tālāk līdz praktiskajai daļai, kad imitējām radio ēteru – gan kopā ar Aivi, gan Mārtiņu Kanteru. Te sapratu, ka tas tomēr ir citādi nekā uz skatuves, kur skaties acīs partnerim, jūs atbalstāt viens otru, bet te – katrs bijām aiz stikla sienas, aiz maskas smaids nav redzams. Lielākais pārbaudījums laikam man bija vārds “hektopaskāls” laika ziņās (smejas) – to tagad esmu iegaumējusi uz visu mūžu.
Biju gatava jebkādam iznākumam, jo dažādas dzīves situācijas ir mācījušas, ka nedrīkst pārlieku sapriecāties, sacerēties vai pārspīlēti izfantazēt nākotni, kā es smejos – prātā iztērēt honorāru vēl pirms koncerta. Ar mierīgu prātu gaidīju radio lēmumu par to, kurš tad viņiem būs tas īstais. Ar draugu gan bijām pat saderējuši, vai mani pieņems, un iznāca, ka es zaudēju. Tomēr, kad man piezvanīja un pateica: “Apsveicam, esat izturējusi konkursu un ceram, ka pagodināsit mūs ar savu klātbūtni darbā “Latvijas Radio 2″,” es no prieka apraudājos. Tajā brīdī biju pie stūres, apturēju mašīnu, izkāpu un no prieka lēkāju!
Bez pandēmijas būtu domājusi par darbu radio vai tas tomēr bija jau senāk radies sapnis?
Jau agrāk draugi, kolēģi mudināja, ka man esot īstais balss tembrs un kādreiz vajadzētu pamēģināt radio, taču tas vienmēr bijis mazliet joks. Nevar arī teikt, ka bērnībā būtu sapņojusi kļūt par radio raidījumu vadītāju, manos sapņos tomēr pārsvarā bija doma par dziedāšanu.
Šīs lēmums nebija tādēļ, ka šobrīd nenotiek koncerti, vienkārši viss sakrita īstajā laikā un vietā, un esmu priecīga, ka tas tagad papildina manu dzīvi. Ja jau augstākie spēki tā lēma un mani draugi un tuvākie iedvesmoja, pierunāja pieteikties, jo pati laikam būtu nobijusies, ka nevarēšu vai nemācēšu, ļāvos šim procesam.
Tomēr nevar noliegt, ka mūziķiem šis ir nebijis gads, kad lielākoties publiski uzstāties nevar vai tas notiek ar ekrāna starpniecību. Kāds tas bijis jums?
Šis ir smags jautājums. Protams, mūsu dzīvē ir daudz pārmaiņu, koncertu nav, un ir brīži, kad ir ļoti bēdīgi un nevar saprast, kā tagad dzīvot. Nav noslēpums, ka reizēm bija jādzīvo taupības režīmā, lai gan nesūdzos, ka mēs dzīvotu trūcīgi. Visvairāk to laikam izjūt bērni, jo bija pieraduši veikalā dabūt savu našķi vai biežāk tikt pie jaunām drēbītēm, nu tas ir retāk. Taču ne jau tas ir galvenais.
Protams, šobrīd ļoti ilgojos pēc koncertiem. Šajā ziņā Jānim ir mazliet laimējies, jo viņš ir ne tikai ģitārists, bet arī dziesmu producents un strādā studijā, tāpēc muzikālā dzīve viņam īsti nav apstājusies. Man tie pārdzīvojumi ir lielāki, jo palieku mājās ar bērniem, un reizēm ir neliela cilvēciska skaudība – es arī gribu būt mūzikā. Taču reizē es novērtēju šo laiku, jo varu būt kopā ar bērniem.
Protams, ir brīži, kad esam viens otru nokaitinājuši līdz baltkvēlei, visu laiku esot kopā, bet laiks, ko varu veltīt viņiem, ir neatsverams. Jā, savā ziņā esam bijuši kopā visu laiku, puikas –Roberts (10) un Augusts (6) – ir “uzauguši” manos koncertos un mēģinājumos, jo viņi bija par mazu, lai atstātu mājās, taču kvalitatīvi šis ir vērtīgāks laiks. Esam izceļojušies pa Latvijas pastaigu takām.
Ar vecāko dēlu esam izcīnījuši tālmācības cīņu, grūtākais bija 2. klases beigas pagājušā gada pavasarī – bērns nebija gatavs tādam režīmam kā liela daļa bērnu mazākajās klasēs. Mācījāmies teju visu dienu, galu galā kļuva interesanti. Īpaši matemātika – ģeometrija man pašai vienmēr bijusi izaicinājums. Bija gan smiekli, gan asaras, bet galā tikām! Šogad Roberts ir lieliski adaptējies un tiek galā pats, un nu man atliek vairāk laika sev, kas ir ļoti svarīgi. Tomēr ļoti ceru, ka mazajam dēlam pirmā klase būs klātienē.
Kā ar radošo pusi? Ja nevar būt uz skatuves, tad var ļauties iedvesmai?
Teikšu, kā ir, – lai gan vasarā paspējām uzstāties, taču tas drīz beidzās. Es neteikšu, ka tobrīd bija liela iedvesma, bet šobrīd process lēnām ir iekustējies. Sadarbojos ar producentu Kristapu Krievkalnu, iesaistījusies arī mana mamma kā tekstu autore, top kaut kas diezgan iespaidīgs, lieliska sadarbība ar citiem mūziķiem, bet šobrīd vēl neko neatklāšu – lai pienāk īstais laiks. Ar “Otru pusi” šobrīd netiekamies, bet uzturam komunikāciju, ir tapis arī jauns materiāls – katrā ziņā radošā darbība nav apstājusies.
Ar kādu skatu raugāties uz priekšu?
Mēs visi gaidām to brīdi, kad galvenie vīri teiks “jā” publiskiem pasākumiem. Kaut vai nelielā formātā cilvēki varēs izbaudīt kultūras dzīvi, paklausīties vismaz kādu akustisku koncertu. Pagājušajā vasarā uzstājāmies kopā ar Jāni – esam šāds tandēms jau vairākus gadus.
Tad mājsēdē var attīstīt jūsu dueta repertuāru!
Ir bijuši laiki, kad muzicējām mājās, taču šobrīd tam īsti nav laika un arī emocionāla spēka. Abi darbojamies katrs savā jomā – man ir radio, Jānim studija, bet ceru, ka kopīgā radošā puse atsāksies, jo agrāk mājās muzicējām bieži, ģitāra vienmēr bija kaut kur pa rokai. Ļoti cienu savus kaimiņus, kuri to ir izturējuši un nav klauvējuši, lai pārtraucam.
Tandēms uz skatuves un dzīvē droši vien ir pluss.
Dažādi. Mēs visi esam cilvēki, un attiecības ir darbs katru dienu. Vienu dienu vienam ieslēdzas egoisms, un tādos brīžos tas nav pluss. Vistrakāk ir tad, ja esam sastrīdējušies, bet ir jāuzstājas kopā – jādzied kopā. Ir pat bijis tā, ka Jānis dzied, pagriezis galvu prom, – tad es ļoti pārdzīvoju. Zinu, ka uz skatuves emocijas nest nedrīkst, lai kas notiktu – dari visu, knieb sev rokā, bet tev ir jāsmaida un jājūtas tā, it kā tu darītu pašu foršāko lietu pasaulē.
Reizēm pēc koncerta visai “Otrai pusei” jānoklausās mūsu savstarpējos pārmetumos, bet tas ir normāli. Labi ir tas, ka vienmēr esam kopā un, kā mēs jokojam, koncerta honorārs vienā reizē ir dubultā. Mēdz gadīties, ka katram ir koncerts savā Latvijas galā, tad atkal pārdzīvojam viens par otru, sazvanāmies, raizējamies. Ir labi, ka Jānis it nemaz nav greizsirdīgs uz faniem, uz viņu skatieniem, tie, protams, ir koncerta normāla sastāvdaļa.
Drīzāk greizsirdīga kādreiz varētu būt es, esmu mazliet īpašnieciska, taču saprātīgās devās. Un skaidrs, ka mākslinieka dzīvesveids nevar būt bez kaut kādas bohēmas devas – ja esi ļoti pareizs mākslā, manuprāt, tu kļūsti ļoti garlaicīgs. Reizē ir jānoturas līmenī, lai tu neizdegtu – mūzika, dziesmu radīšana un izdziedāšana ir ļoti emocionāls process, man ir svarīgi katru dziesmu izdzīvot caur sevi.
Kopā ar Jāni jums ir albums…
Jā. Dziesmas pārsvarā rodas mīlestības, emociju pārpilnības, arī sirdssāpju dēļ. Mūsu albums pārsvarā ir balstīts uz mūsu kopā izdzīvotajām emocijām. Esam kopā mājās, kopā darbā, ir izdzīvots un pārdzīvots daudz ļoti spēcīgu emociju. Bet tieši tādēļ jau ir ļoti interesanti.
Šovasar jums ir apaļa gadskārta. Biju mazliet pārsteigta, ka tikai 30, jo šķiet, tik daudz esat jau uz skatuves sasniegusi. Kāda ir sajūta uz jauna gadu desmita sliekšņa?
Mana mamma teiktu, ak Dievs, tev jau trīsdesmit (smejas)! Zinu, ka liela daļa sieviešu baidās no tiem 30 vai 40, bet es to kaut kā neizjūtu. Draudzenes saka, pagaidi, kad tev paliks tie trīsdesmit, tad sapratīsi, par ko runājam. Ar nepacietību gaidīšu, kas tad mainīsies!
Man pašai ir sajūta, ka arvien esmu savos 19, ar tā laika emocijām, uztveri. Protams, viedums nāk ar gadiem, bet sirdī jūtos arvien kā tā pati mazliet bezkaunīgā, enerģiskā un runātīgā meitene. Ceru, ka savos 60 vai 70 jutīšu to pašu! Bet man ļoti gribētos nosvinēt šo dienu tā īpaši. Cik tas būs iespējams, to arī darīšu. Gribētu kāpt uz skatuves, dziedāt, priecāties. Ceru, ka nenosēdēšu mājās!
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Izturība. Enerģija. Miers.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez bērniem un telefona, kurā ir pierakstīta visa mana dzīve.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Dziesma “Maldugunis dzēšot”. Tā dod apziņu, ka esmu pēc sevis atstājusi kaut ko vērtīgu.
Labākā izklaide?
Miera radīšana, pastaigas – mums laimējies, ka Ogrē ir tik skaistas pastaigu vietas. Varam izsmieties, izskrieties, krāt noietos soļus. Ja somā līdzi ir salda tēja un brīnumsvecītes, lielāka prieka mazajiem cilvēkiem nevar būt!
