Nevarauska: Katra loma ir jauns darbs 0
Kristīnei Nevarauskai ir pa spēkam gan mirdzēt uz lielās skatuves pirmajā plānā, gan tikt pamanītai otrā un citu plānu lomās. Šogad “Spēlmaņu nakts” nominācija saņemta par lielisko sniegumu tieši otrā plāna lomā Eimija Stendiša izrādē ”Mežonīgā pilsēta”.
Pēc atelpas posma K. Nevarauskas jaunā teātra sezona būs spraiga un izaicinājumu pilna – starp tiem gan Skārletas loma leģendārajā “Vējiem līdzi”, gan aktrišu cietais rieksts – Oskara Vailda Salome.
Jau 19. septembrī K. Nevarausku redzēsim režisora Rolanda Atkočūna veidotajā izrādē “Arī sievietes zaudēja karā”. Aktrise atzīst, katra jauna sezona vienmēr ir mazliet arī jaunas dzīves sākums. “Ir jauni spēki, sajūta – ļoti pozitīva. Šogad iznāca daudz atpūsties, uz mēģinājumiem tagad nāku atvērta visam jaunajam un radošajam.”
Gaidāmā pirmizrāde pieteikts kā īsts “sieviešu gabals”, vēstot par kara aizkulisēm sieviešu pasaulē. “Jā, šajā stāstā ir karš un parasti šajā sakarā vairāk runā par vīriešiem, tomēr skatītājam nevajag nobīties no kara tēmas – stāsts drīzāk ir par ekstrēmām situācijām, kurās parādās cilvēka raksturs. Par to, kā, emocijām sitot augstu vilni, mēs maināmies. Tas notiek arī šodien ar katru no mums,” atklāj aktrise.
Izrādes pieteikums vēsta – sieviete esot vīrieša pēdējais patvērums, kad nekā cita vairs nav. Kristīne pasmaida – protams, ir tīkami domāt, ka pasaules smagums patiesībā tiek iznests uz sieviešu pleciem, tomēr tas ir vienpusīgs stereotips.
“Nevaru apgalvot, ka tikai sievietes ir stutes, arī man ir brīži, kad ir vajadzīgs balsts, otra puse. Mana varone ir spēcīga sieviete – viņa pieņem lēmumus, ja ziedo, tad zina, kā vārdā to dara. Ir interesanti meklēt viņas vājās vietas, mani interesē kritumi, krāsas. Lai arī loma ir ļoti klasiska, dramatiska, tā dod iespēju izdzīvot visu pārdzīvojumu līkni.”
No pieteiktās komēdijas gan sākumā neesot bijis ne vēsts. “Kad pirmoreiz to izlasījām, iestājās klusums,” saka Kristīne. “Tomēr man patīk, ka režisors visas drūmās un smagās vietas mēģina apiet ar paradoksu, sirsnību. Mūsu darbs nav iedzīt drūmumā vai saraudināt. Būtu skaisti, ja izrādes laikā skatītājs smaidītu, skatītos ar atvērtu uztveri, smietos, bet, kad izrāde beigsies, kaut kas paliktu. Un tu saproti – kāpēc. Tad ir gandarījums. Pliki smieties – to ne. Lai gan komēdijas ir viens no grūtākajiem žanriem, jāatzīst, traģēdiju nospēlēt ir vieglāk.”
Kristīne atzīst – pēdējā laikā pati vēlētos vairāk smaidīt. “Sezonas sākumā tas vēl dabīgi sanāk,” viņa smej. “Vēl nav sācies sevis šaustīšanas process. Protams, teātrī bez paškritikas nevar. Tomēr būt pret sevi pārāk bargs arī nevar. Pēdējos gados reizēm protu pievērt acis, ja kaut kas nesanāk, tik ļoti nešaustu sevi. Acīmredzot sāku pieaugt, saprast, kad vajag mazliet pamocīties, kad – vienkārši izpūst gaisu, pievērt acis, nomierināties un saprast – tā tam jābūt. Tas attiecas arī uz lomu gatavošanu. Kādreiz bija “psihošana” – es neko nevaru –, šobrīd ir saudzīgāk. Ja nehalturē, dari no sirds, loma atnāk – labāka vai sliktāka.”
Aktrise atzīst, kopš karjeras pirmsākumiem Valmieras teātrī, tur izejot Oļģerta Krodera skolu, pēcāk Dailes teātrī, pamazām mainījusies attieksme pret aktrises profesiju.
‘”Kumeļa gadi” teātrī noteikti ir pagājuši. Ir lielāks miers. Atslābuma gan nav un nekad nebūs – šī nav tā profesija, kur varētu sev teikt – tā, nu esmu zirgā, vairs nav jāiespringst.
Katra loma ir jauns darbs, jauns pārbaudījums, nekas nebeidzas, tomēr neskrienu ar galvu sienā, ja neiedod kādu lomu, ja mēnesis vai divi ir brīvi. Ir bijis posms, kad lomas nav deviņus mēnešus, toreiz bija smagi. Tagad protu novērtēt brīvo laiku. Ja nav lomu – atradīšu, kur sevi nodarbināt. Vienmēr ir sakrājušies putekļi, var gatavot ēst.”
Un ir tik daudz lietu, ko vēl varētu vēlēties. “Gribētu iztrakoties,” saka Kristīne. Viņa ārkārtīgi priecājas par iespēju nospēlēt Oskara Vailda Salomi.
“Zinu, tas būs liels izaicinājums – šī izrāde un loma ir pārbaudījums gan aktieriem, gan režisoriem, bet – mēģināts nav zaudēts.” Sekos loma Mihaila Gruzdova veidotajā “parastajā vājprātā” “Vau!!!”, bet pavasarī – Skārleta O’Hāra.
Par gaidāmajām lomām Kristīne runā maz. “Esmu ļoti uzticīga režisoram, ar ko strādāju pašlaik,” viņa nosaka. Tiesa, Skārletas slavenais “par to es domāšu rīt” pašai Kristīnei neesot raksturīgs.
“Gribētos iemācīties domas atlikt uz rītu, bet es domāju par daudz. Nav iekšā tik lielas vieglprātības devas. Strādājot teātrī, tu darbu ņem līdzi uz mājām, mācies tekstus, ej gulēt kopā ar lomu, tad jau sāc to veidot tālāk, ražo pat miegā. Tomēr būt aktrisei nenozīmē izpildīt režisora vēlmes vai tikai piepildīt savas ambīcijas. Tajā ir kaut kas vairāk. Kaut kāds cits, kāds kaifs. Varbūt pēc gadiem trīsdesmit varēšu pateikt, kas tas ir par kaifu. Bet varbūt teikšu – ak Dievs, Nevarauska, kādēļ tev to vajadzēja?!!”
