Rūta Dimanta par ziedojumiem Ukrainai: “Katru reizi, kad Krievija izdara kādu kārtējo riebeklību, cilvēki atkal iesaistās vairāk 19
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā.
Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.
1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
Rūta Dimanta, “Ziedot.lv” vadītāja
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā. Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja.
“Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
1. Jau vairākas nedēļas pirms kara sākuma bija nojauta, ka kaut kas notiks, ka Krievija varētu iebrukt Ukrainā. 24. februāra rītā pamodos pulksten 6, apskatījos telefonu un ieraudzīju kolēģes jautājumu: “Vai esi lasījusi ziņas?” Tad arī uzzināju, ka karš ir sācies. Apskatījos arī pirmos attēlus, kas atspoguļoja iebrukumu. Pirmā reakcija bija asaras. Apraudājos no bezspēcības. Likās prātam neaptverami, ka 21. gadsimtā miermīlīgiem cilvēkiem var uzbrukt cita valsts. Bija liela neziņa: tobrīd taču negaidījām, ka Kijiva un Ukraina noturēsies tik ilgi.
Kad pirmais emocionālais šoks pārgāja, sapratām, ka kaut kas ir jādara: nevaram vienkārši noskatīties un raudāt. Lai nesajuktu prātā, kaut kas ir jādara. Tāpēc pulksten 9 jau pulcējāmies sanāksmē kopā ar “Ziedot.lv” kolēģiem un spriedām, kā varam palīdzēt Ukrainai.
Sākām ziedojumu vākšanu Ukrainas cilvēkiem: ziedojām gan pašas, gan aicinājām citus to darīt. Tajā brīdī pat nezinājām, kur šo naudu liksim: vai tā būs humānā palīdzība vai palīdzēsim bēgļiem, kas ieradīsies Latvijā, vai arī militārām vajadzībām. Atsaucība bija milzīga: jau pirmajā stundā ienāca 10 000 eiro. Nākamajā dienā, kad notika koncerts Ukrainas atbalstam, tika savākts pāri par pusmiljonu eiro. Tas nozīmē: arī citi cilvēki gribēja rīkoties, nevis palikt neitrāli un noskatīties, kas nu būs.
2. Tikko sākās karš, bail par sevi, savu ģimeni un Latviju nebija, bet vienubrīd – kamēr Ukraina nebija izrādījusi tik lielu spēju pretoties – parādījās doma, ka kādu rītu var būt uzbrukums arī Rīgai. Taču šī gada laikā bailes ir pazudušas, arī tā Putina biedēšana ar atomkaru vairs sevišķi nestrādā. Domāju, ka šī gada laikā mēs diemžēl esam pieraduši pie kara.
Tomēr cilvēku vēlme palīdzēt ir saglabājusies visu šo gadu: kaut tā ir viļņveidīga. Ir kritumi ziedošanā, bet katru reizi, kad Krievija izdara kādu kārtējo riebeklību, cilvēki atkal iesaistās vairāk. Piemēram, kad Krievija mērķtiecīgi bombardēja Ukrainas energosistēmas objektus, daudzi ziedoja ģeneratoru iegādei.
Vēlme palīdzēt Ukrainai rosinājusi Latvijas cilvēkus ne tikai ziedot, bet arī aktīvi pašiem iesaistīties dažādās iniciatīvās. Izveidojās, piemēram, tviterkonvojs, aktīvi strādājušas biedrības “Tev”, “Tavi draugi”, kur ļoti pieaudzis brīvprātīgo palīgu skaits. Daudziem palīdzēt Ukrainai jau ir ikdiena. Savā ziņā karš ir ienācis katrā mājā.
Karš mums kā labdarības organizācijai licis daudz mācīties, piemēram, par militārajām tehnoloģijām, ģeneratoru tipiem un kā nosūtīt autofurgonu uz Ukrainu.
Pozitīvi ir tas, ka kara dēļ vairāk domājam par iekšējo drošību un ka Rietumeiropas valstīm beidzot atvērušās acis un tās redz, kāds drauds ir Krievija.
