Uzmanību izcīna ar dūrēm 2
Centrs “Valdardze”, kas jau desmit gadus sniedz palīdzību no vardarbības cietušiem bērniem un ģimenēm, izveidojis vardarbības sociālo portretu, kas liecina, ka pusaudzis, kas cietis no vardarbības, nereti arī pats pēcāk ir varmāka. Tāpat jauniešu vardarbība bieži iet roku rokā ar ielu dzīvi, atkarībām, psihiskām saslimšanām, dažādām veselības problēmām, uzvedības traucējumiem un arī tieksmi uz pašnāvību. Savukārt uzvedības traucējumus rada attiecību veidošanas grūtības vai problēmas ģimenē.
“Viņš nav mīlēts, jūtas vientuļš, pievilts vai pamests, viņam trūkst uzmanības, ko tad cenšas iegūt caur vardarbīgām izpausmēm. Diemžēl ļoti bieži rehabilitācijas procesā nākas atskārst, ka arī bērnu vecākiem ir atkarības, psihiskas un garīgas slimības, zems izglītības līmenis, sociālās prasmes un izpratne par bērnu vajadzībām. Vecāki dzīvo šķirti, autoritātes trūkumu kompensē, bērnu fiziski ietekmējot, vai slēpj vardarbību ģimenē. Reizēm vecāki tieši pretēji – bērnu aprūpē pārmērīgi,” skaidro “Valdardze” pārstāve Eva Sāre-Aizsilniece.
Ar definīciju nepietiek
Britu sociālais eksperts Džons Brauns, balstoties dažādos pētījumos, apgalvo, ka pamatā tieksme uz vardarbību ir nevis iedzimta parādība, bet bērna izaugsmes laikā radies netikums. “Bērniem ir būtiska piederības sajūta, vide, kurā dzīvo, ja tā ir apdraudēta vai kropļota – tas var provocēt vardarbību,” pārliecināts pētnieks.
Vācu profesors sociālā darba jomā Mihaels Heršelmans savukārt saredz ciešu saikni starp zemu pašvērtējumu un vardarbīgu rīcību vai kļūšanu par upuri. Tālab viņš atbalsta ideju par aktīvu preventīvu darbu, fokusējoties nevis uz to, ko vēlas novērst, bet uz to, ko vēlas veicināt: “Lai panāktu iznākumu, jāstiprina pusaudžu pašapziņa, dzīves prasmes, spēja risināt problēmas. Pašapziņa palīdz sevi aizsargāt no uzbrukuma un arī kļūšanas par varmāku.”
Vācijā puišiem tiekot rīkotas brīvprātīgas darba grupas, kurās pusgada garumā ar viņiem tiek runāts par vīrišķību, seksualitāti, attiecībām un citām pašu jauniešu rosinātām tēmām. Tajās netieši, caur sarunām, situāciju analizēšanu un modelēšanu, dalīšanos pieredzē un dažādiem uzdevumiem jaunieši paši vērtē un cenšas saprast, kas ir vīrišķīgi, kas – pieņemama rīcība un normālas attiecības. “Nav gana ar to, ka piedāvā definīciju, kas ir vardarbība un ka tas ir slikti. Ir jāizmanto situācijas no dzīves, kas pietuvinātas jauniešu dzīvei,” pauž Heršelmans.
