Nevar uz mežu aiziet reizi trīs gados 0
Māris Bērziņš saimnieko Cieceres pagasta “Jaunkalniņos”. Apsaimnieko 46 ha meža. Meža īpašums gan mantots, gan pirkts, gan privatizēts. Pagājušā gada konkursā par sakoptāko meža īpašumu Māris Bērziņš kļuva par uzvarētāju un ieguva meža nozares balvu “Zelta čiekurs”.
Tagad daru to, ko gribu
Māris Bērziņš: Esmu inženieris, beidzis Rīgas Politehnisko institūtu. Tur sijāja stingri, bija jāmācās, tehniku apguvām pamatīgi. Pēc sadales divas vietas bija Mežrūpsaimniecības ministrijas redzes lauciņā. Viena tika man. Gateri gan ieraudzīju pirmo reizi, bet princips bija skaidrs. Taču mehānismi, tehnika lūza bieži, bija jāstrādā sūri. Saldus MRS sāku kā iecirkņa mehāniķis, beidzu kā direktora vietnieks. Augstāk nevarēju, jo nebija partijas biedra kartes un es pārāk daudz zināju, lai tajā partijā stātos.
Kad nāca brīvības laiki, strādāt algotu darbu vairs negribējās. Pavērās biznesa iespējas. Varēja iet mežā un cirst papīrmalku. Tā es savus trīs bērnus izskoloju. Ar ienākumiem no sava meža varēju pabarot ģimeni, bet iekrāt gan ne, vienīgi tik, lai uzceltu māju.
Tad man palika 60. Domāju – ja tu neesi miljonārs līdz 60, tad arī nebūsi un nu mierīgi jāatslābst un jādara tas, ko gribi. Tā nu jau septiņus gadus daru to, ko gribu. No rīta pieceļos un domāju – vai šodien aiziet pamakšķerēt vai papļaut zālīti, vai pacirst malku? Bet varbūt pabūt kopā ar mazbērniem? Lai uzturētu ģimeni, vajag kādus 200 ha dažāda vecuma mežu, bet, tā kā bērni lieli, manam dzīvesveidam pietiek. Par mežu es varu teikt tā: es saprotu mežu, un mežs saprot mani. Staigājot pa mežu, es laiku neskaitu, jo dvēsele veldzējas. Mežs ir mana sirdslieta. Mežs ir mans mūža projekts, protams, pēc ģimenes.
Mežs kā mūža projekts
Meža īpašums man gan mantots, gan pirkts, gan privatizēts. Pamatā skuju koki. Šī vieta uz planētas ir mana, un man te patīk.
Šovasar stādiņi deg ārā, viss cauri, jāpārstāda. Pamatā stādu egles. It kā jau priežu mežs skaistāks, bet, ja ņemam racionāli, egli reāli var izaudzēt 60 gados. Man ir 36 gadu veca egļu audze, kurā krāja ir 350 m3/ha, kamēr vidēji kailcirtē Latvijā cērt 280 m3/ha. Kā to panākt? Laikus jāizņem ārā viss, kas taucē. Un nevar uz mežu aiziet reizi trīs gados. Tad vairs nesapratīsi, ko darīt. Liekas, ka mežs, koki aug lēni, bet tā nav. 2005. gada vētra man nogāza 2500 m3. Zaudēju kādus 50 – 60 tūkstošus latu. Nu, bet ko lai dara? Ar mietu neatsiesi. Tagad tur aug divpadsmitgadīgs mežs. To cirtīs dēls.
Maldās tie, kas uzskata, ka sakopts mežs nozīmē pacelt katru zariņu no zemes, visu sagrābt ar grābekli un lieko sadedzināt ugunskurā. Tas tad būtu parks. Mežkopība ir būtiska tautsaimniecības nozare, kas valstij sniedz neizmērojamu labumu. Tādēļ svarīgi to uzturēt pēc zinātniskiem principiem un gados pārbaudītas prakses. Un viens no šādiem pamatprincipiem ir nocirst mežu kailcirtē, kad tas ir sasniedzis savu gatavību. Nocērtam, cikls ir beidzies. Sākam no jauna un sākam pareizi ar labiem stādiem, pareizu kopšanu. Tad jau pēc desmit gadiem mēs redzam nākamo mežu.
Meži ir jācērt, un jāstāda jauns mežs. Protams, meža īpašnieki, kuriem pieder tikai daži hektāri meža, var saimniekot citādi, cirst mežu izlases veidā, izvērtējot katru koku. Bet tad jāzina, kur realizēt nelielus apjomus.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.v
