– Vai sekojat līdzi Latvijas kino? 4
– Esmu animatore un sekoju līdzi animācijai, tā ir mana mīlestība, mans maizes darbs. Sekoju līdzi ASV neatkarīgajam kino, jo strādāju šajā sadaļā. Turklāt esmu arī ASV Kinoakadēmijas locekle, un man jānoskatās vismaz 500 filmas gadā, jāseko līdzi, ko kurš kritiķis teic. Un esmu Akadēmijas īsfilmu nozarē, tātad jānoskatās vēl arī 140 īsfilmas, 60 animācijas īsfilmas plus 20 pilnmetrāžas animācijas filmas. Tātad no Latvijas, ja tā pati neatnāk manā e-pasta kastītē, daudz kas paslīd garām. Protams, esmu dzirdējusi par “Mammu, es tevi mīlu”, kas bija fantastiska, panākumiem bagāta filma, tagad arī par filmu “Modris”, bet sīkumos izsekot līdzi – to gan nespēju…
– Jūs dzīvojat Ņujorkā, kur notika 11. septembra terorakts, tagad atkal izteikti teroraktu draudi. Kāda ir sajūta dzīvot vietā, kas noteikti ir “Islāma valsts” mērķu sarakstā?
– Es domāju, ka vairs neviena vieta nav droša. Arī Latvijā tu nevari paslēpties no pasaules, no ļauniem nodomiem. Tas var notikt jebkurā vietā. Patiesībā es Ņujorkā jūtos droša, bet ikreiz, kad man jālido, tad gan katru reizi par to jādomā. Bet tad tu arī saproti, ka nevari nedzīvot, ir jāturpina tas, ko esi sācis. Nāve jau vienmēr ir klātesoša, atšķirība vienīgi tā, ka mēs tagad pasaulē izjūtam – nāve ir iespējama kuru katru brīdi. Reliģiskais ekstrēmisms jau nav tikai vienā reliģijā vien. Es mēģinu iedrošināt ar savu darbu, ar to, ka iespējams domāt citādi, nav viss tikai melns un balts. Ja tu izstāsti sarežģītu stāstu, kurā visi ir ļaundari un visi – labdari, tas ļauj saskatīt cilvēcisko elementu aiz fasādes.
