– Jūsu filma “Akmeņi manās kabatās” – vai tas vairāk bija mēģinājums sakārtot noteiktas lietas sev pašai vai arī ko pastāstīt citiem? 4
– Es sev filmas netaisu, man nav mērķa palīdzēt sev pašai, sevi sakārtot vai izklaidēt. Tās būtu pašmērķīgas filmas. Pazīstu šādas filmas, kad redzu tās festivālos vai kinoteātros, redzu, ka cilvēks izveidojis filmu pašterapijas vietā. Es taisu filmas citiem cilvēkiem – lai viņus izklaidētu, izaicinātu, sapurinātu, man patīk stāstīt stāstus un ir atšķirīgs skatpunkts. Vienīgais terapeitiskais efekts no filmas bija tāds, ka četrus gadus, no rīta pamostoties, zināju: ir projekts, ko tikai es vienīgā spēju novest līdz galam. Ja kāds bankas darbinieks nespēs no rīta piecelties, šajā pasaulē nekas nemainīsies, bet, ja es deviņos no rīta nepieķeršos pie darba, tad nekas netaps. Ietekmē sajūta, ka šis darbs jāpabeidz citiem cilvēkiem, tāpēc jāceļas ar sāpēm, domu miglu un neskaidrību un jācenšas strādāt. Darbs kā diedziņš tevi izved cauri visām šīm sāpēm.
– Vai jūs paredzējāt, ka “Akmeņi manās kabatās” kļūs tik populāra pasaulē, ne tikai Latvijā?
– Kad filmu veidoja, man nebija pat domas, ka filmu rādīs Latvijā. Patiesībā bija skaidrs, ka to Latvijā nerādīs, jo man taču ģimene šeit dzīvo un es filmā esmu atklājusi ģimenes noslēpumus. Bet man bija līdzekļu vākšanas kampaņa “Kickstarter”, un tajā no 800 cilvēkiem ceturtā daļa bija no Latvijas, un visi teica, ka viņi filmu grib redzēt Latvijā. Domāju: kaut kas jādara, sāku runāt ar kopproducentu Robertu Vinovski, un, pirms paguvu atjēgties, filma jau bija latviski.
– Ko teica ģimene?
– Manai tiešajai ģimenei – tēvam, mātei, māsai, dēlam – filma patīk, un viņi uzskata, ka tā ir vajadzīga, lai mēs sāktu runāt par šīm lietām. Par dzimtu plašāk man grūti pateikt: neviens man neko nav teicis, bet jūtos mazliet kā nodevēja, jo esmu nodevusi dzimtas noslēpumus. Es mīlu savu ģimeni, mēs mēdzam sagaidīt Jāņus kopā, tagad bieži domāju un naktīs nevaru gulēt, domājot, kā tas būs: es ieradīšos, vai viņiem tas nebūs nepatīkami?
– Interesanti, kā šo filmu uzņēma citās kultūrās?
– Eiropā un Amerikā nav lielas atšķirības: viņiem ļoti patīk Latvijas vēsture, viņi jūtas uzzinājuši jaunus, interesantus vēsturiskus datus, kaut gan nekā daudz jau tur nav un ļoti ironiskā tvērumā. Man vispār Latvijas vēsture liekas pilna ar ironiju un absurdu, arī sāpīgu absurdu, individuālu cilvēku lielām ciešanām.
Bet ļoti interesanti bija kinofestivālā Ēģiptē. Pēc filmas man nāca klāt jauni cilvēki, gadus 23 līdz 25 veci, un vaicāja: “Vai nezināt, kā atrast dzīves jēgu?” Turklāt nevis viens vai pāris, bet daudzi. Tobrīd nesapratu, bet vēlāk aizdomājos: pirms pieciem gadiem Ēģiptē notika revolūcija, kas šiem jauniešiem – viņiem tobrīd bija ap 18 – bija dzīves jēga. Tagad dzīve apmetusi loku, apstākļi kļuvuši vēl ļaunāki un viņi ir samulsuši: kur tad ir dzīves jēga, kā to atrast?
