Nevar dzīvot vienās bailēs. Saruna ar kinorežisori Signi Baumani 4
Saruna ar ASV dzīvojošo latviešu kinorežisori Signi Baumani, kura decembrī bija uz īsu brīdi iegriezusies Latvijā – apciemot ģimeni un piedalīties Izcilības balvas saņemšanas ceremonijā.
Balva režisorei piešķirta par 2014. gadā tapušās pilnmetrāžas animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās” panākumiem. Šobrīd Signe Baumane jau ķērusies pie jauna izaicinājuma, un rit arī pēdējās nedēļas pirms ASV Kinoakadēmijas balvu – “Oskaru” – pasniegšanas, tādēļ ekspertiem vēl jāsteidz noskatīties apbalvošanai izvirzītās filmas.
– Jāatzīstas, ka “Akmeņi manās kabatās” kļuva par manu, šķiet, iespaidīgāko kinopieredzi pēdējo pāris gadu laikā. Filma rādīta visos kontinentos, vairāk nekā 120 festivālos, saņēmusi balvas… Kā jūs līdz tai nonācāt, šķiet gluži neaptverami radīt pilnmetrāžas animācijas filmu vienatnē? “Zelta zirgu”, kas ir apjomā salīdzināms darbs, liela komanda taisīja, šķiet, sešus gadus…
S. Baumane: – Nē, ar “Zelta zirgu” īsti nevar salīdzināt: tā vairāk taisīta bērniem, kas grib, lai animācijā katru brīdi kaut kas kustas. Un tas ir ļoti dārgi. Man filmā ir apmēram 30 000 zīmējumu, Disnejam vai “Zelta zirgam” būtu reizes desmit vairāk.
Kad sāku taisīt “Akmeņus manās kabatās”, zināju: naudas nav, tādēļ meklēju iespējas izveidot filmu ar minimālākajiem līdzekļiem. Tādēļ filmā animācija “uzvērta” uz stāsta – daļa no filmas tiek izstāstīta. Kā filmu skatītāja vienmēr domāju: kas mani aizķer? Mākslas filmās bieži kadrā it kā nekas nenotiek: galvenais varonis piecas minūtes brauc pa mežu, bet skatīties ir interesanti. Kāpēc? Protams, ir stāsts, ir aktieris, uz kuru patīkami skatīties, bet ir arī telpas realitāte, kurā ik brīdi kaut kas mazlietiņ mainās. Knifi, kas ievelk aci. Tā izdomāju, ka būvēšu filmu ar trīsdimensiju foniem un tie kustēsies. Tas man bija ļoti interesants izaicinājums – gandrīz kā aktierfilmā, tikai bez aktieriem. Uztaisīju trīsdimensiju dekorācijas, nofotografēju tās ar fotoaparātu, saliku kopā kā filmiņas un tad zīmēju virsū tēlus. Process bija ļoti interesants, bet sākās no tā, ka es sapratu: filma jātaisa, cik lēti vien var.
