“Ja sēdētu mājās, domājot, cik man slikti – tās būtu beigas.” Māras Hincenbergas spēka stāsts 0
Māra Hincenberga (68) ir iekopusi vienu no savulaik skaistākajiem Latvijas dārziem un vada Auces bērnu invalīdu biedrību “Māriņa” – palīdzot citiem, kaut uz brīdi izdodas aizmirst savas problēmas. Par spīti nopietniem veselības traucējumiem, viņa joprojām nav zaudējusi dzīvesprieku.
Tūkstošiem viesu
Mārai visvairāk sāp sirds par to, ka jau ceturto gadu vairs nevar kopt savu dārzu, kas ir viņas sirdslieta. Jau 40 gadus būdama invalīde, viņa līdz šim to aprūpēja pati. Tā kā nevarēja ravēt tupus, darīja to, noliecoties un ar vienu roku atspiežoties pret zemi. Kad slimība vairs arī tā neļāva, “braukāja” ar ķeblīti.
Agrāk apbrīnojamo dārzu ik gadu apciemojuši aptuveni divarpus tūkstoši ekskursantu. Reiz, kad ceriņu ziedēšanas laikā salīdzinoši netālajā Pētera Upīša dārzā noticis garīgās mūzikas koncerts, arī pie Māras piestājuši 14 lielie autobusi, bet pārējie interesenti ieradušies bez pieteikšanās. Tā kopumā vienas dienas laikā te ciemojušies apmēram 800 puķumīļu. Šeit svinētas jubilejas un kāzas, pabijuši ekskursanti no 25 valstīm. Daudzi joprojām vēlas atbraukt uz agrāk izslavēto dārzu un brīnās, ka tas vairs nav pieejams apskatei.
Dzīvi izmaina insults
Pēc jaunībā pārciestas autoavārijas Mārai sākās problēmas ar muguru un kājām, attīstījās osteomielīts. Kopš tā laika katru dienu nākas ciest sāpes, uz kājām mēdz veidoties sāpīgas čūlas. Slimības ārstēšanu apgrūtina alerģija pret antibiotikām. Jau gandrīz 40 gadus viņa ir spiesta pārvietoties ar palīglīdzekļiem. Veselība krietni pasliktinājās pirms četriem gadiem, kad piemeklēja insults.
“Pirms tā man iepriekšējā vakarā kļuva slikti, saucām ātro palīdzību, bet jau agrāk jutu asas sāpes kreisajā acī un galvā, stīvumu kā pēc zobārsta šprices, bet, kad ārsts iedeva zāles, tas pārgāja,” viņa atceras. “Izgāju izlaist ārā kaķi un vairs atpakaļ netiku. Asinsspiediens bija 210 uz 110, bet “ātrie” iešpricēja un pārgāja. Nākamajā dienā gaidīju dēlu ar mazbērniem uz Ziemassvētku mielastu. Bija liels nogurums, gāju mazliet pagulēt. Kad viņi atbrauca, vairs nevarēju piecelties un parunāt. Stradiņu slimnīcā pabiju pāris nedēļas, pēc tam bērni mani gulošu aizveda uz rehabilitācijas centru “Līgatne”. Esmu par to ļoti priecīga, jo tur mani divu mēnešu laikā piecēla kājās. Auces iedzīvotāji man vāca ziedojumus, jo ārstēšanai vajadzēja lielu naudu. Būšu pateicīga rehabilitācijas centra darbiniekiem līdz mūža galam.
Tagad ar bērnu atbalstu braucu uz “Līgatni” katru gadu. Kad pārrodos mājās, jūtos daudz labāk, rodas enerģija un dzīvesprieks, gribas šiverēt.
Protams, ar rehabilitācijas kursu vienreiz gadā ir krietni par maz. Mājās vingroju katru dienu. Man patīk norīvēties ar dvieli, taču to vairs nevaru, jo tad paaugstinās asinsspiediens.”
Māra priecājas, ka spēj pati kā nebūt paēst un apģērbties. Bez staiguļa gan nespēj pārvietoties. Ir grūti noturēt līdzsvaru, gadījies neskaitāmas reizes nokrist, tāpēc visdrošāk viņa jūtas ratiņos. Arī rakstīšana pēc insulta neveicas: mēģinot to darīt ar datoru, vairākkārt uzspiežas viens un tas pats burts. Arī angliski vairs nevar parunāt, jo vārdi “pazuduši”.
