“Nevalkā to. Nesmejies. Nerunā skaļi.” Sieviete atklāti par dzīvi zem talibu varas Afganistānā 0
Sabiedrība tiek kontrolēta ar pastāvīgu novērošanu, policijas un kameru stingri ievērotiem noteikumiem, kas tiek uzspiesti, izmantojot baiļu un sodu taktikas – par dzīvi Talibu varā, raksta The Guardian.
Islāma fašisms, smags tirānijas paveids, izpaužas kā apspiesta vara, neiecietība un vardarbība. Tās ekstrēmākā forma mūsdienās redzama Afganistānā, kur brīvība tiek apspiesta ar smagu represiju palīdzību. Fašisms Afganistānā ir īpaši nežēlīgs un šausminošs apspiešanas veids, kas būtiski iejaucas visās dzīves jomās, īpaši sieviešu dzīvē.
Tas kontrolē visu — sākot no tā, ko viņi valkā un kurp iet, līdz pat tam, ko atļauts domāt. Sievietēm tiek liegta izglītība, tādējādi atņemot spēju domāt patstāvīgi.
Taču brīvības trūkums ietekmē arī vīriešus, kuriem tāpat tiek liegtas iespējas domāt vai rīkoties citādi vai izteikties pret talibu uzliktajiem noteikumiem.
Sievietes tiek izslēgtas no visām sabiedrības dzīves jomām, viņu balsis un klātbūtne tiek izdzēsta. Demokrātija un cilvēktiesības tiek pilnībā ignorētas un uzskatītas par talibu režīma ienaidniekiem. Bērnu prāti tiek veidoti caur stingru ideoloģisku indoktrināciju, padarot viņus par instrumentiem, kas apdraud brīvību un jo īpaši sievietes.
Tūkstošiem nevainīgu bērnu tiek izglītoti talibu skolās, lai kļūtu par sieviešu tiesību, demokrātijas, progresa un brīvības ienaidniekiem.
Ar ekstrēmas reliģiskās indoktrinācijas palīdzību viņi tiek pārvērsti nopietnā draudā visai pasaulei.
Sabiedrība tiek kontrolēta ar pastāvīgu uzraudzību, kur policija un kameras ievieš stingrus noteikumus ar baiļu un soda palīdzību. Personīgā izpausme tiek ierobežota — sākot no smiešanās un modes līdz pat matu griezumiem un apģērbam, katra dzīves detaļa tiek stingri regulēta. Sievietēm tiek liegtas tiesības uz izglītību, darbu, mākslu un prieku, tās tiek samazinātas līdz ēnām. Skaistumkopšanas saloni tiek slēgti, un daži darbojas pagrīdē, jo pat grims un mode tiek uzskatīti par grēku. Mūzika un visas mākslas un prieka formas tiek aizliegtas, un instrumenti tiek iznīcināti kā represiju akts.
Sieviešu un meiteņu progress tiek uztverts ar naidīgumu, un viņu sapņi tiek iznīcināti neatlaidīgas pretestības dēļ.
Šajā drūmajā situācijā brīvības gars tiek apslāpēts, atstājot tikai drūmu klusumu, kur cerība uz brīvību un progresu šķiet kā tāls sapnis. Taču vistraģiskākais ir tas, ka Afganistānas iedzīvotāji apzināti atstāti šīs ekstrēmās fašisma formas varā valstīs, kas pretendē uz demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvēm.
Šo nomācošo realitāti dzīvei zem talibu apspiešanas spēcīgi atspoguļo jaunas meitenes Afganistānā teiktais. Kad viņai jautāja, kā viņa jūtas, dzīvojot mājas ieslodzījumā un atņemot visas tiesības kā sievietei, viņa aizvēra acis un klusi atbildēja:
“Es jūtos tā, it kā es klīstu cauri bieziem, nomācošiem, tumšiem un biedējošiem miglas mākoņiem. Lai gan manas acis ir atvērtas, es neredzu neko citu kā biedējošu tukšumu. Es berzēju acis, cenšoties saskatīt ceļu, bet visapkārt ir tikai bieza, pelēka dūmaka.
Es eju un skrienu, bezgalīgi apmaldījusies, kamēr ap mani atbalsojas tikai aizliegumu balsis – “Nevalkā to. Nesmejies. Nerunā skaļi.” Šie norādījumi ir vienīgais, ko dzirdu, bet nav ne virziena, ne izejas, ne cerības, ne neviena, kas mani glābtu. Tā ir dzīve zem talibu varas Afganistānā — iesprostota pasaulē, kurā mani sapņi tiek apslāpēti un mana nākotne paliek kā ēna tumšā un apspiedošā miglā.”
