“Pieņemt to, kas ir bijis, un neturēt ļaunu prātu.” Saruna ar romāna “Divatne” autori 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” sāk publicēt Andras Rušmanes-Vējas romānu “Divatne”.
Pirms diviem gadiem iznāca romāns “Vienpatnieki” – stāsts par Ramonu un Gabrielu, kuri gan patīk viens otram, taču katra paša sabiedrība viņiem šķiet vērtīgāka par upuriem, kurus nāktos nest, lai salāgotos attiecībās. Turklāt Ramonai vēl daudz svarīgāk par iespējamām simpātijām šķiet atgriezties savas bērnības mājā Lūsēnos, kas nu pieder Gabrielam.
Andra stāsta – tikko grāmata nonākusi pie lasītājiem, sākuši birt jautājumi, vai abi paliks kopā vai ne. Turpinājuma nosaukums “Divatne” ir daiļrunīgs, tomēr ceļš līdz atrisinājumam vēl būs gana sarežģīts.
Andra, ko bija vieglāk rakstīt – pirmo grāmatu par Ramonu un Gabrielu vai otro?
A. Rušmane-Vēja: Sākumā domāju, būs vieglāk rakstīt otro daļu, jo varoņi, viņu raksturi jau zināmi, šķita – paši pateiks priekšā, kā jāuzvedas, bet tad viņu raksturi sāka strādāt pret manām idejām.
Uz beigām jau sāku domāt, ka viss, ko daru, ir bezjēdzīgi, tos divus vientuļniekus savest kopā vispār nav iespējams.
Ir brīdis romānā, kad Lūsis iet prom, un man liekas – nu viss. Beigšu romānu ar vārdiem: “Raksturu nesakritība”, un cauri! (Smejas.) Bet mamma teica – viņa grāmatu nelasīs, ja abi nepaliks kopā. Jau pirmā daļa beidzoties skumji, un, ja vēl otrā tāda pati, tad neesot jēgas lasīt.
Kurš tēls ir mīļāks un kāpēc?
Grūti pateikt, ka viens no viņiem būtu mīļāks. Abi mīļi, jo rakstura īpašības abiem esmu iedevusi diezgan līdzīgas. Tie iekšējie konflikti, ka viņi grib būt vieni, bet grib arī būt mīlēti, grib visu izdarīt perfekti, nedod liekus solījumus, jo vēlas izdarīt visu, ko sola, bet tā jau dzīvē nekad nesanāk. Tādēļ viņiem abiem diezgan grūti.
Otrajā romānā gan lasītāji, gan pati Ramona diezgan daudz uzzina par savas mammas pagātni un dzimtu no tēva puses. Zinu, ka pati arī pēti savu dzimtas koku. Cik svarīgi ir zināt savas saknes?
Es domāju, tas ir svarīgi kaut vai tādēļ, lai neatkārtotu kaut kādas pagātnes kļūdas, jo raksturi jau mēdz būt līdzīgi no paaudzes paaudzē, tādēļ bieži arī kļūdas atkārtojas līdzīgas. Man pašai tas, ka pētu dzimtas saknes, devis ļoti nozīmīgu atziņu.
Jāsaka, sāku to darīt intereses, ziņkārības dēļ – kaut ko atradu un priecājos, kādi viņi, tie senči, bijuši – gandrīz kā seriālu skatoties. Bet vēlāk sāku saprast, ka tā nevar, ka pētīšana jādara ar lielu cieņu pret cilvēkiem, viņu dzīvi.
Nedrīkstam viņus šodien tiesāt, jo nezinām, ko viņi domājuši, kādas ir bijušas viņu izvēles, ko viņi ir jutuši.
Senčus vajag pieņemt tādus, kādi viņi bijuši, pat ja kādus podus gāzuši, tad tomēr pieņemt, nevis tiesāt vai attaisnot.
Mums viņu dzīve nav jāvērtē. Bet zināt to ir vērtīgi.
Mēdz teikt, ka ir “suņu” cilvēki un “kaķu” cilvēki, ne tikai tādā nozīmē, ka vieniem labāk patīk suņi, otriem kaķi, bet arī tādēļ, ka suns vairāk pieķeras cilvēkam, kaķis – mājai. Arī “Vienpatniekos” un “Divatnē” mājām ļoti svarīga loma…
Es esmu vairāk kaķiska, gribu būt mājās, mājas mums svarīgas. Bet vīrs arī svarīgs. Grūti pateikt. Laikam jau vairāk sliecos uz kaķu cilvēka pusi, bet, ja būtu obligāti jāizvēlas, tā, ka tikai viens vai otrs, tad jau, protams, vīrs. Bet tā būtu drausmīgi smaga izvēle.
Ko tu novēlētu savas grāmatas lasītājiem?
Ikvienam novēlu papētīt, izzināt katram savu vecāku, vecvecāku dzīvi, pajautāt, kamēr viņi vēl dzīvi. Es kādreiz izprašņāju savu vecomāti, prasīju, lai viņa rāda albumus, stāsta. Tagad viņas vairs nav, bet man paveicās, paspēju ar viņu izrunāties.
Noteikti aicinātu arī citiem pajautāt saviem vecākiem un vecvecākiem, kādi viņi bijuši, ko viņi reizēm sastrādājuši, tas viss ir interesanti.
Un vēl es novēlētu pieņemt to, kas ir bijis, un neturēt ļaunu prātu. Zinu, ka cilvēki nereti īpaši cenšas turēt ļaunu prātu un kārtot vecus rēķinus, jo tavi senči maniem senčiem to un šito izdarīja. Novēlu dzīvot atvērtāku sirdi un tik ļoti neskatīties atpakaļ, nekārtot pagātnes rēķinus.
