“Par Lauksaimniecības ministrijas namu neviens neraudātu, ja to nojauktu.” Saruna ar Rīgas Pieminekļu padomes priekšsēdētāju Gvido Princi 10
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja kādam rodas ideja par jauna pieminekļa, vides objekta vai piemiņas plāksnes nepieciešamību Latvijas galvaspilsētā, tad šo ideju noteikti vētīs Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas uzraudzītā Rīgas Pieminekļu padome un tās 19 eksperti, kas pārstāv dažādas jomas – arhitektūru, mākslu, vēsturi, pieminekļu aizsardzību, arī politiku.
Ilgus gadus padomi vadīja mākslas zinātnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Ojārs Spārītis, taču kopš 30. aprīļa padomes priekšsēdētāja amatā ir Rīgas pilsētas arhitekta biroja vadītājs GVIDO PRINCIS.
Rīgas pilsētai ir Pieminekļu padome, Pieminekļu aģentūra un vēl vairākas institūcijas ar līdzīgu vārdu. Gadās, ka tās jauc. Kur atšķirība?
G. Princis: Pieminekļu padome ir senāks veidojums par aģentūru. Padomi izveidoja, ja nemaldos, jau 90. gadu sākumā, kad pēc neatkarības atjaunošanas un pieminekļu saimniecības pārņemšanas bija skaidrs, ka saņemtais mantojums ar visu tajā esošo padomju miksli jāvētī.
Bija lietas, kas bija jāatzīst par videi neatbilstošām, bet pats svarīgākais – bija jāvirza domas un idejas, kas Rīgai kā brīvas valsts galvaspilsētai vajadzīgas.
Daudz kas no tā, ko šobrīd pieminekļu jomā redzam pilsētā, virzīts tajā laikā.
To redzam gan Rātslaukuma atjaunošanā ar Rolandu vidū, gan citur. Tādi pienākumi padomei ir jau ilgu laiku, taču jāsaka, pieminekļu mantojums līdz galam vēl nav sakārtots. Vēl viss nav novērtēts un reģistrēts uz pilsētas vārda. Savukārt Pieminekļu aģentūra izveidojās no 90. gadu Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvaldes.
Tātad mūsdienās ir Pieminekļu padome, kas sastāv no ekspertiem, politiķiem un veido pieminekļu politiku, un Pieminekļu aģentūra, kas uztur, apsaimnieko daudzus Rīgas publiskajā ārtelpā esošos pieminekļus – vēsturiskus, jaunus, lielus, mazus. Arī Brīvības pieminekli un Brāļu kapus, kas gan tagad ieguvuši mazliet citu, valstisku regulējumu.
Esat apstiprināts amatā pirms pāris mēnešiem, taču kā pilsētas arhitekts šo saimniecību no malas vērojāt gana ilgi. Kas mainīsies līdz ar jūsu atnākšanu?
Manuprāt, pilsētas vajadzība un dienaskārtība, varbūt pat sabiedriskais pieprasījums šobrīd ir ne tik daudz pēc vēsturisku pieminekļu apzināšanas. Protams, ikdienas iestrādes turpināsies arī tajā jomā, taču, manuprāt, šobrīd vairāk jāskatās uz publisko ārtelpu, uz mākslu pilsētvidē.
Šobrīd padomei kā pieredzes, politikas un zināšanu sakausējumam ir liels potenciāls palīdzēt pilsētai attīstīt vides mākslas virzienu.
Māksla pilsētvidē ir kaut kas pietiekami īpašs, lai padomei tajā turpmāk būtu diskusijas virzītājas loma. Redziet, Rīgā šobrīd par mākslas objektiem jau nav saistošo noteikumu, ko, kā un kāpēc. Es īsti arī neredzu tādiem noteikumiem iespēju, jo tā ir joma, kur jāatstāj vieta profesionālismam, diskusijai un taktiskam lēmumam.
Vēl viena ideja, ka no lieliem valsts un pašvaldības investīciju projektiem, piemēram, būvējot kādu jaunu skolu vai pārvaldes ēku, 1% naudas jārezervē vides mākslas projektiem pie šīs mājas vai uz tās. Tas ir tāds Skandināvijas princips un nav nekas jauns.
Ideja būs iestrādāta Arhitektūras likumā, pie kura šobrīd strādā Kultūras ministrija.
Bet mans priekšlikums pilsētai ir negaidīt likumu un jau tagad paraudzīties uz saviem investīciju projektiem.
Nav jāmeklē kāda īpaša arhitektūra, bet praktiskas, pragmatiskas vides dizaina lietas. Un vēl pilsētai vajadzētu programmu, mēs pie tās strādājam, kur pilsēta atbalstītu vides mākslas projektus, ko rosinājuši iedzīvotāji.
No savas prakses varu minēt piemēru par Prūšu ielas daudzdzīvokļu namu Latgales priekšpilsētā. Tur paši iedzīvotāji bija izlēmuši, ka uz renovētās mājas gala sienas vēlas uzmundrinošu mākslas darbu. Viņi bija gatavi no sava renovācijas fonda atvēlēt tam līdzekļus, piesaistījuši zināmu mākslinieci, kas uztaisīja skices, izvēlējās piemērotāko.
Ideja bija ļoti atbalstāma, taču to neizdevās īstenot daļēji naudas pēc. Būtu labi, ja pilsētai arī šeit būtu kāds fonds, kas stimulētu un palīdzētu tādās situācijās. Tas būtu virziens uz apkaimēm, priekšpilsētām, kur, protams, neviens mecenāts neko nedarīs.
Piešķirt ārēji garlaicīgajām ielām māksliniecisku akcentu.
Pasaulē un tepat – Polijā un Lietuvā – tam ir slaveni piemēri.
Tad Pieminekļu padome nākotnē vairāk orientēsies uz tādiem objektiem kā pērtiķis kosmonauts Kronvalda parkā vai milzīgā mediķe pie Nacionālā mākslas muzeja?
(Smejas.) Nu, es gribētu domāt, ka tas zināmā mērā ir tas lauciņš. Bet šie divi darbi arī ieskicē vienu tēmu – tie ir īslaicīgi. Ir monumentālas lietas ar cerību uz mūžību, un ir lietas, kas balstās uz viena brīža sociālo vajadzību vai sentimentu. Un šim virzienam pilsētai, manuprāt, turpmāk jābūt atvērtākai.
Nevajag vienmēr uz diskusiju raisošu, provokatīvu objektu skatīties no mūžības un kanona mēroga viedokļa. Mums ir Mākslas akadēmija, pietiekami ambiciozi mākslinieki, kam vajag vietu izpausties, mecenāti, mākslas kuratori, organizācijas, kas gatavas ievest Rīgā starptautiskus mākslas notikumus.
Tāpēc, domāju, mums pilsētā jābūt vietai arī īstermiņa radošām izpausmēm. Ir taču arī izpausmes, kas parādās kā īstermiņa, bet izrādās tik veiksmīgas, ka kļūst par ilgtermiņa. Piemēram, mūrniekmeistara Ķergalvja lapene Kronvalda parkā, kas tur stāv kopš Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes 1901. gadā.
Dzirdēts, ka Rīgas centrā atlikušas vien dažas vietas ilgtermiņa monumentāliem pieminekļiem. Īstermiņa objektiem vietas pietiktu?
Varbūt mums jākļūst iekļaujošākiem un jāpieņem, ka skvēriņā, kur esam pieraduši redzēt vienu ainavu, īslaicīgi parādās kādas pārmaiņas.
Teiksim, par “Ļeņina biksēm” iedēvētie Latvijas simtgades “Goda vārti” Brīvības bulvārī, agrākā Ļeņina pieminekļa vietā…
Kā šodien atceros, uzlika 2018. gadā uz sešiem mēnešiem. Nostāvēja trīs gadus. Piekrītu, “bikses” radīja profesionāļu un daļas sabiedrības kritiku. Tas ir arī kārtības jautājums – ja uz pusgadu, tad jābūt godīgiem un pēc pusgada jānovāc.
Ar bruģakmeņiem izliktais paaugstinājums Neatkarības, agrākajā Jēkaba, laukumā ir vēl viena “kroņa” vieta, kas gaida ko pastāvīgu, taču objekti tur visu laiku mainās.
Nu, šādām “kroņa” vietām jāpieiet ļoti atbildīgi. Konkrētajā laukumā pēc nosaukuma maiņas ir svarīgi, ar kādiem tēliem un simboliem tas turpmāk nesīs pilsētvidē to valsts neatkarības ideju. Šobrīd tas ir tradicionāls 19. gadsimta beigu laukums. Ir liels izaicinājums, lai tas nepaliktu tikai nosaukuma veidā.
Tāda dilemma Rīgā ir vēl vairākās vietās.
Vismaz tad, kad piešķīra Neatkarības laukuma vārdu, bija iecerēts, ka valsts ar pilsētu nāks kopā un īstenos kādu nacionāla līmeņa ideju. Bet tas, ka tur pagaidām var rotēt kādu vides objektu programma… Tas uzprasās pats no sevis. Mākslinieki šo vietu grib. Kamēr vien tur nav skaidrības par kaut ko monumentālu, šim radošajam rotācijas procesam ir jānotiek.
Un kas gaida agrāko Ļeņina pieminekļa vietu, kur savulaik vēlējās Konstantīna Čakstes tēlu?
Tā vēl pagaidām vēsturiski ir pietiekami “karsta”, pretrunīga. Es uz to vietu vien neskatītos, jo man šķiet, ka šī brīža jautājums ir visas Brīvības ielas alejas atjaunošana, iesaistīšana pilsētvidē, tās lomas pacelšana. Brīvības pieminekļa komplekss ar liepu aleju… Lai tas nebūtu tikai punkts, ko redzam pa gabalu vai kad ar mašīnu braucam garām.
Mums ir vasaras ielu projekts, un mēs plānojam atjaunot gājēju pāreju pie Ministru kabineta, lai no turienes vismaz varētu tikt alejā. Ir jau apstiprināta koncepcija izlikt alejā vairāk krēslu, galdiņu. Tur vasarā karstumā ir laba vieta pasēdēt ēnā un sajust pilsētu.
Bet par monumentālām izmaiņām tajā vietā spriest pāragri. Vispirms tā jāiemīl kā zaļa pastaigu un tikšanās vieta. Tur varētu būt kādiem notikumiem veltītas sezonālas pagaidu ekspozīcijas.
Esmu dzirdējis, ka uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs atkal aktualizējis jautājumu par Pētera I jātnieka figūru, kas šobrīd atrodas viņa mājas pagalmā Jūrmalā. Nav tikai īsti saprotams, kāds ir plāns.
Uz to lietu droši vien būs visādi politiska un cita veida skatījumi. Varu paskaidrot. Jautājums pašreiz ir, ja tā var teikt, mantisks. 2000. gadā Rīgas pilsētas uzņēmums “Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvalde” un SIA “Teikas nami” noslēdza vienošanos, ka pilsēta nodod un SIA saņem vēsturiskās figūras oriģinālās detaļas, tās restaurē un atgriež pilsētai.
Runa ir par 1910. gadā Rīgā uzstādītās skulptūras detaļām, kuras 1915. gadā tika evakuētas uz Tallinu, pa ceļam līdz ar kuģi nogrima un 1934. gadā tika atpirktas no igauņiem, kas to zirgu bija izcēluši.
Tātad tās ir Rīgai piederošas lietas, par kurām uzņēmums apgalvo: esam savu izdarījuši, tagad ņemiet skulptūru atpakaļ. Savukārt Rīgas pienākums nu būtu izvērtēt padarīto. Ko ar to tālāk darīt, tas jau ir nākamā līmeņa jautājums.
Skaidrs, šobrīd pilsētai nav noskaņojuma to kaut kur likt. Vismaz es neko tādu neesmu dzirdējis.
Tagad Pieminekļu aģentūra iedziļinās jautājumā un mēģina saprast, kas tad tur ir izdarīts, cik tur ir restaurācija, cik oriģinālā, cik kaut kas cits un vai tas tiešām ir tas, ko pilsēta uzņēmējam toreiz nodeva. Es uzklausīšu ekspertus, jo tur ir daudz neskaidrību. Bet tas galīgi nav jautājums, kur mums to likt.
Vēl SIA “Teikas nami” piedāvā skulptūru “Zelta bruņinieks”, par kuru skaidri zināms, ka tā ir kopija un atšķirībā no oriģināla apzeltīta. To uzņēmējs vēlas izvietot 1991. gada barikāžu laukumā pie iebrauktuves Vecrīgā, pretim Bastejkalnam.
2005. gadā tas bruņinieks jau tika publiski izrādīts. Pēcāk īpašnieks to izvietoja sev piederošā nama pagalmā Smilšu ielā. Cik saprotu, tagad īpašumu pārdod un skulptūru piedāvā atkal izvietot publiski.
Bet laiks ir gājis uz priekšu – 2015. gadā attiecīgo pilsētas telpu nosauca par 1991. gada barikāžu laukumu un tam tagad ir pavisam cita identitāte. Joprojām aktuālas ir arī idejas par barikāžu piemiņas vietu.
Manā skatījumā “Zelta bruņinieka” vilciens ir aizgājis, jo tagad mēs uz šo vietu raugāmies līdzīgi kā uz Neatkarības laukumu. Piešķirtais nosaukums ir jāiemieso pilsētvidē.
Arhitektam un seno būvju ekspertam Pēterim Blūmam ir ideja, ka Pārdaugavā vajadzētu pieminekli 18. gadsimta latviešu uzņēmējam un mecenātam Jānim Šteinhaueram.
Es filmu “Šteinhauers un Blūms” noskatījos ar milzu interesi! Tas, ka Rīgai vajadzīga sava laikmeta nozīmīgu personu laikmetīga demonstrēšana pilsētvidē, ir aktuāls jautājums. Mēs neesam ar Blūma kungu vēl par to runājuši, bet zinu, ka tādas domas ir.
Šobrīd saņemta iniciatīva par pieminekli arī no Latvijas Republikas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes radinieku puses. Viņi vēlas atvērt diskusiju, un mēs Pieminekļu padomē šo jautājumu palīdzēsim virzīt. Cilvēkiem patīk dzīvot vietās, kur viņi var identificēties ar vēsturi, ar varoņiem.
Vai Pieminekļu padomei jūsu vadībā ir kādas idejas par Pārdaugavas Uzvaras parka padomju laika monumentu?
Es saprotu, ka mums kā valstij ir zināmas diplomātiskas saistības attiecībā uz šo monumentu. Ko ar to darīt? Manuprāt, mums būtu jāpievērš lielāka uzmanība plašākai parka teritorijai. Tas piemineklis ar laukumu un baseinu aizņem varbūt kādu septīto daļu no tās.
Pārējais ir fantastisks resurss – telpa, apstādījumi, iespējas atpūsties, izklaidēties!
Mēs pašreiz koncentrējamies uz vienu objektu, bet jāredz arī pārējais. Ir ļoti lielas iespējas piešķirt šim parkam citu kontekstu, identitāti, ja vēlaties – ideoloģiju, un to jāturpina darīt, skaidrojot vēsturi un veicinot ideju sacensību.
Savulaik kā Rīgas pilsētas arhitekts bijāt kritisks pret Okupācijas muzeja pārbūvi un Strēlnieku laukuma pārveidi. Taču “Nākotnes nama” un “Vēstures taktīlas” projekts ir īstenots. Jūsu domas par to nav mainījušās?
Toreiz mēs spriedām vairāk profesionālā lokā, pēc vīzijām un skicēm, tagad cilvēki varēs spriest paši. Es personīgi domāju, ka neiederība Vecrīgā ir acīmredzama. Kā sabiedrība to uztvers un izmantos, būs atkarīgs arī no paša objekta – cik tas būs atvērts, interesants.
Tas, kas tagad uzbūvēts, es teiktu, ir vienpusējs skatījums. Arhitektūras būves dzīvo savu dzīvi. Vai tas būs sabiedrībā cienīts, mēs redzēsim ar laiku.
Ir daudzi, kam Latvijas Zinātņu akadēmija tagad šķiet ļoti simpātiska ēka un kas to uztver kā pieminekli. Neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu, ka tā jānojauc.
Savukārt par Lauksaimniecības ministrijas namu neviens neraudātu, ja to nojauktu un vietā uzbūvētu ko citu.
Ir projekti, kas pierāda, ka ir ilgtspējīgi, un objekti, kurus uzbūvē par katru cenu, bet tie neiegūst respektu. Laiks ievieš savas korekcijas. Pilsēta mainās. Bet es vēlu veiksmi gan Okupācijas muzejam, gan tā darbiniekiem.
Nevaru nepajautāt par koncertzāli: kurai no trim Latvijas Arhitektu savienības ieteiktajām vietām jūs dotu priekšroku. Andrejsalai, Rīgas Kongresu namam, Rūpniecības preču tirgum?
Kultūra šodien ir ekonomika, un man šķiet, akustiskās koncertzāles projekta pievienotā vērtība ir veidot ap sevi attīstību. Mana prioritāte būtu bijusi Pārdaugava, taču tā vairs nav dienaskārtībā.
Bet no vietām, kas palikušas, – tirgus. Pamatojums: tas ir “Rail Baltica” tuvums un nepieciešamība reģenerēt šo vietu. Vēsturiskais Centrāltirgus no tā necietīs.
Koncertzāle varētu būt pieejama tiem, kas lieto dzelzceļu, sabiedrisko transportu. Cilvēki no Daugavpils, Liepājas, Tukuma vakarā varēs vienkārši atbraukt.
Un, ja gribam, lai uz koncertzāli brauc no Kauņas, Panevēžas, Varšavas, tad noliekam to pie sliedēm! Arī no lidostas tur viegli varēs tikt klāt.
Tā ir mūsdienu ideoloģija – celt lielas, stratēģiskas būves uz “skudru ceļiem”, kur jau ir kustība un nav jābūvē jaunas ielas un tilti.
Turklāt kvadrāts starp Gaiziņa ielu, Prāgas ielu un Turgeņeva ielu ir pilsētas īpašums, kas vienkāršo zemes darījuma struktūru.
Viļņā akustiskajai koncertzālei zemi nācās atpirkt par vairākiem miljoniem eiro. Šeit tas nebūtu jādara, plus sekojošās investīcijas apkārtnē.
