Gleznotāja Aija Zariņa: “Nevajag tēlot nezinīšus un muļķus.” 8
Savdabīgā ārpusniece mākslas pasaulē, allaž pretrunīgi vērtētā gleznotāja AIJA ZARIŅA nekad nav gājusi kompromisa ceļu un negrasās to darīt arī tagad. Māksliniece saglabā savu unikālo zīmējuma tehniku un jaunākajā izstādē “Tavs bērns II”, kas no 13. septembra būs skatāma galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1), atgriežas pie civilizācijas saknēm, aicinot atjaunot saikni ar dabu.
Varētu šķist, ka sabiedrības un mākslas izaicinātāja un dumpiniece gleznotāja Aija Zariņa pēdējos gados ir pieklususi, tomēr tā nav. Ja izstādes ar milzu vērienu mediju uzmanības ielenkumā nenotiek galvaspilsētas izstāžu zālēs, tas vēl nenozīmē, ka māksliniece nestrādā. Māksliniece darbojas visai aktīvi – gleznojot un veidojot savas un piedaloties grupu izstādēs. 2016. gadā Aijas gleznu cikls “Saules meita” izstādē “Tikums un netikums ir tikai krāsas” mākslas stacijā “Dubulti” tika nominēts Purvīša balvai. Gada sākumā līdz ar citiem māksliniekiem – Artūru Virtmani, Kasparu Brambergu un Ginteru Krumholcu – viņa piedalījās izstādē “No laika gala” Rīgas mākslas telpā. Pērn Talsu novada muzejā atklāja Aijas Zariņas izstādi “Sapņu ezers”, bet 2015. gadā teātra namā “Jūras vārti” bija skatāma mākslinieces gleznu izstāde “Līgo saule”. “Masu informācijas līdzekļi manu daiļradi pēdējos gados ir izlaiduši, droši vien privātpersonām piederošie mediji dara, kā tiem ir izdevīgi. Personālizstādes rīkoju katru gadu. Sabiedrībā laikam ir priekšstats, ka esmu pārtraukusi gleznot,” Aijas teiktajā starp rindām jaušama sašutuma dzirksts.
Katram jānes atbildība
Aijas darbi bijuši gan mākslas pasaules, gan nereti arī plašākas sabiedrības uzmanības centrā. Jau gleznotājas darbības sākumā Aija, gleznojot it kā naivus, bērna rokas vilktus zīmējumus un triepjot košas krāsas, kaitināja ne tikai glezniecības pasniedzējus, bet sakustināja pašu mākslinieku vidi, ignorējot glezniecības tehnikas pamatus un nesekojot nekādām “tendencēm”. Laiku pa laikam viņa nav vilcinājusies pabakstīt arī sabiedriskās dzīves un kultūrpolitikas nejēdzības – vēl svaigā atmiņā 2004. gada glezna “Repše, kāda ir tava nākotnes vīzija?”.
Paradoksāli, bet par spīti šiem šķietamajiem “izlēcieniem”, pēc publikas uzmanības gleznotāja nav tiekusies, un viss liecina, ka tā viņai vienaldzīga arī šobrīd. Pirms izstādes atklāšanas Aija Zariņa teju nav sasniedzama. Telefons nepieņem zvanus, bet pati nodevusies tam, kas svarīgāks, proti, gleznošanai. Šoreiz viņas pieturas punkts ir ārpus Latvijas kaimiņos, Lietuvā, kur lieliska vieta plenēram ierīkota Kuršu kāpās, Nidā. Lūgta pastāstīt ko vairāk, Aija izvairīgi atbild, ka mākslinieku plenēros piedaloties bieži. “Mīlu to īpašo starojumu, kuru raida svētas vietas.”
Jautāta, vai mākslai šobrīd maz ir kāda vara sabiedriskos procesos, Aija teic: “Tauta, vienkāršie cilvēki, ciena un mīl mākslu, jo saprot, ka kultūra ir dzīves jēga. Kultūras mantojums glabā vērtību arhitektūru, kā rezultātā cilvēks kā būtne atjauno savus iekšējos resursus un attīstās uz nākamo posmu – pa molekulas kodolu viņa enerģētika pārceļas jaunā līmenī. Māksla tikai tad var pretendēt uz tautas kultūras pārstāves statusu, ja risina šo mūžīgi svarīgo civilizācijas jautājumu – par cilvēka un sabiedrības attīstību un evolūciju. Ja mākslu skatās šaurākā skatījumā, tā ir destruktīva vai faktiski pašreizējās politiskās iekārtas lobētāja. Tādā gadījumā kultūra nedrīkst tērēt valsts līdzekļus. Arī izklaidei vai biznesam nauda meklējama pie privātpersonām.” Mākslinieka sūtība? Aija Zariņa pārliecināti piebilst: “Nedomāju, ka sava labklājība būtu jāvērtē augstāk par civilizācijas, cilvēku kopienas dzīvi. Katram ir jānes atbildība, pat ja pašreiz tā nešķiet.”
Ieprogrammēt sevi uz dzīvību
Vērojot Aijas Zariņas pēdējo gadu darbus, redzam, ka joprojām ir saglabājusies viņas ilustratīvā zīmējumu vienkāršība, tomēr krietnas pārmaiņas piedzīvojuši mākslinieces izmantotie simboli un, vēl būtiskāk, – tēmas. Nu viņas darbu centrā ir zeme, saule, senču varoņi, tēvs, māte, bērns, galu galā – daba (izstādes “Sprīdītis”, “Laimīgā zeme”). Jau labu laiku māksliniece pievērsusies arhaiskiem mitoloģijas tēliem, tiem brīžiem kļūstot par pašas autores politiskās pārliecības nesējiem (“Tēvs”).
Aija aicina pievērsties “garīgajām vērtībām” – no senčiem mantotiem morāles un sabiedrības iekārtas principiem, kas rodami saiknē ar dabu, tā stipri vien atgādinot apgaismības runasvīru Ruso, kurš aicināja “atpakaļ pie dabas”, lai ko tā arī nenozīmētu. “Zeme, es esmu tavs bērns. Esmu saitē, saskaņā ar tevi, saskaņā ar tavu pulsu. Sabiedrības skarbā dzīve traucē man ieklausīties koku lapotnes šalkās, izjust jūras viļņošanos, tavu elpu. Tomēr tikai saskaņā ar tevi veidojas un piedzimst mans spēks,” Aija Zariņa rakstīja 2011. gadā, toreiz piesakot izstādi “Tavs bērns” galerijā “Daugava”. Nu pēc sešiem gadiem, dzimis jaunākais tā laika izstādes radinieks – personālizstāde “Tavs bērns II”. Autore atklāj, ka sākotnēji vēlējusies izvērst Zemes bērna tēmu, tomēr kuratoru vārda došanas ceļā iemaldījies pārpratums, un norāda, ka šoreiz tās centrā ir doma par to, kā mainās mūsu viedoklis, kad apzināmies, ka esam satikušies ar būtnēm, kuras dzīvo kopā ar mums dabā.
Pirmajā “Tavs bērns” gleznu sērijā Aija Zariņa aicināja apzināties Latvijas pagātnes mantojuma vērtību. “Redz, tas nav tikai skapji, bet – garīgas vērtības: pasakas, mācības, kas labs, kas ļauns, kas tika glabātas gadu simtiem. Balti par labu uzskata strādāt, godu, patiesību, mežu, kokus, tēvu, māti. Citas tautas par neizdevušos uzskata dienu, kad tirgū otrs nav apčakarēts. Viltu. Mēs nevaram veidot sabiedrību kā īslaicīgi vadoņi, bandīti, izvirtuļi, nezinīši. Ja sabiedrība nestāvēs uz stingriem savu dzimtu pamatiem, nākotne nav droša,” viņa teic šodien.
2011. gadā iesākto Zemes bērna tēmu māksliniece turpinājusi jaunos, 2017. gadā radītos darbos. Izgaismojot ideju, Aija Zariņa piesauc kāda japāņu zinātnieka atklāto sasaldētā ūdens struktūru. “Dažos gadījumos tai ir astoņstūru zvaigznes forma, citos zvaigzne ir četrstūraina, bet citos – zvaigznes struktūra ir izjaukta. Mēs sastāvam no ūdens, tāpēc arī esam programmējami, ietekmējami. Man liekas, ka nevajadzētu tēlot nezinīšus un muļķus, bet pašiem sevi programmēt uz dzīvību. Mums vajadzētu apzināti sevi ietekmēt – atrodoties dabā, atjaunojot saiti ar to. Atrodoties dabā, tā mūs sāk ārstēt, pat neskatoties uz mūsu dēmonisko dabu. Es pat iedomājos, ka daudzus simtus gadu vecs ozols skatās uz mums kā uz īslaicīgiem parazītiem un nevēlas sarunāties ar mums. Pagājušogad ozols man parādīja savas daudzās sejas, šogad – ārstēja. Šādi man radās nepieciešamība gleznot izstādi “Tavs bērns II”.”
UZZIŅA
AIJA ZARIŅA (1954), māksliniece
* Dzimusi Jēkabpils rajona Saukas ciemā.
* Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1976 – 1982).
* 1980. gadā sāk piedalīties izstādēs; veidojusi scenogrāfijas vairākām teātra izrādēm (G. Priedes lugai “Pārventas hetēra”, režisore Māra Ķimele, JRT, 1993., M. Ķimeles dramatizējumam pēc Vecās Derības motīviem “Rutes grāmata”, režisore M. Ķimele, JRT, 1994., iestudējumam pēc V. Šekspīra sonetiem “Mans mīļais Šekspīrs”, režisore M. Ķimele, JRT, 1996 u. c.).
* Veidojusi vairāk nekā 30 personālizstādes, piedalījusies daudzās grupu izstādēs.
