Nevajag šķelt tautu 8
Esmu 1941. g. 14. jūnija represētā. Mani, astoņus gadus vecu meiteni, kopā ar diviem brāļiem (5 un 1,5 gadus veciem), mammu un vecotēvu (82 g.) nogādāja mežā barakās, kas bija mums paredzētas, kurās naktīs nevarēja gulēt, jo bariem metās virsū blaktis, bet mūsu trūcīgos ēdamā krājumus centās apēst prusaki. Manu tēvu bez tiesas sprieduma ieslodzīja Vjatkas lēģerī, kur viņš 1942. g. aprīlī no bada un necilvēcīgiem apstākļiem mira.
Esmu kategoriski pret to, ka barikāžu dalībniekus salīdzinātu ar represētajiem, jo:
1. Barikāžu dalībniekus neviens nereģistrēja, kas tajās piedalījās un cik ilgi katrs pie tām dežurēja. Mēs abi ar vīru Edmundu pirmajā barikāžu dienā dežurējām Dzirnavu ielā pie telefona centrāles, bet nākamajās dienās vīrs uz dežūrām gāja viens pats, jo teica, ka briesmu brīdī sievietes tikai maisīšoties pa kājām.
2. Visi uz barikādēm bija paēduši. Tajā reizē, kad izskanēja lūgums pabarot vīrus, kas dežurēja uz Slāvu tilta, steigšus sacepu olas ar gaļu un devos pie viņiem. Tad viņi no manis maizi neņēma, jo teica, ka es esot desmitā. Pēc tam devos ar savu paciņu pie televīzijas, arī šajā vietā visi bija paēduši. Beidzot viena lauku vīru grupa par mani apžēlojās un manas maizītes paņēma. Tālākajās dienās piedalījos maizīšu smērēšanā Mazajā ģildē, no kurienes tās piegādāja centralizēti.
3. Tā bija brīvprātīga un goda lieta piedalīties barikādēs un aizstāvēt savu valsti. Vienīgais, ko vajadzēja izdarīt, dot pabalstus tām ģimenēm, kuru piederīgie gāja bojā, tika ievainoti, un atlīdzināt zaudējumus tiem cilvēkiem, kuriem tika iznīcināti viņu tehniskie līdzekļi.
4. Atalgojums mums par to ir mūsu brīvā valsts, kurā mēs varam brīvi runāt, justies, ceļot. Valstī, kurā tevi neizspiego, lai nodotu.
5. Mūsu ģimenes viedoklis ir tāds, ka viena cilvēku grupa cenšas sev izsist materiālo labumu, jo pēc 25 gadiem nevarēs noskaidrot viņu devumu barikāžu norisē. Mēģināt restaurēt visas barikāžu laika norises ir mērķtiecīga latviešu tautas sašķelšana.
Ruta un Edmunds Grēviņi Jūrmalā
