“Nevajag ņemt pirmo, kas piesakās!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Vienmēr esmu zinājusi, ka labi meistari ir zelta vērtē. Un vienmēr iekūlusies problēmās ar sliktajiem. Kopš man ir mani Salnēni, esmu te pieredzējusi nu jau visādus darbus un visādus meistarus. Ar laiku sapratu, ka ir tāda kategorija vietējo, kas “specializējas” rīdzinieku apkrāpšanā. Sieviete un no Rīgas viņiem ir atradums – var darīt pa roku galam un par dubultu cenu.
Tā bija arī ar mani, kad sāku remontēt savas mājas. Tikai ar laiku apguvu, ka nevajag ņemt pirmo, kas piesakās un vispār – ja pats piesakās, nekas labs tur nebūs. Bet vajadzēja iztērēt daudz naudas un daudz laika, lai to saprastu.
Visspilgtākais tēls bija kadrs no Dzērbenes. Kad viņš mani ne tikai apkrāpa, bet arī apzaga, ierakstīju par to vietējā lapā un man sāka pienākt vēstules par šī “meistara” aktivitātēm. Viņš tā bija izdarījis ar lielāko daļu vasaras iemītnieku no Rīgas. Pēc visa, ko uzzināju, viņa vieta būtu cietumā nevis remontdarbos. Iespējams, tur viņš arī atrodas, ja vien nav devies apkrāpt cilvēkus ārpus Latvijas, jo te vairs tādas iespējas nebija – visi bija uzzinājuši par viņa “īpašajām spējām”.
Tieši tādu meistaru dēļ desmit gadu laikā jau otro reizi mainu jumtu. Kad nopirku Salnēnus, mājai bija šīfera jumts. Izlēmu, ka gribu lubiņu jumtu – kā daudzviet Vecpiebalgā un kā senos laikos. Vairs neatceros, no kurienes uzradās meistari, kuri jumtu arī uzlika. Pirms gada tas sāka tecēt un lubiņas lidot pa gaisu pie jebkura vēja. Lietainajos rudens vakaros sēdēju un klausījos, kā pakšķ ūdens spaiņos, ko saliku bēniņos. Tad arī sapratu, ka jumts jānomaina.
Kad palūdzu tāmes, apsvēru, ka varbūt tomēr nevajag neko mainīt, bet vienkārši pārvākties atpakaļ uz Rīgu, jo pēc tāmēm izskatījās, ka jumts būs no zelta.
Tomēr man paveicās. Kad par jumta lietu atkal ierakstīju vietējā lapā, atradu savus tagadējos meistarus – Mārtiņu un Reini. Viņu tāme apbrīnojamā kārtā nesasniedza kosmiskus apmērus, bet tādus, ko es ar savu atlaišanas pabalstu varu atļauties. Kas vēl pārsteidzošāk – viņi dara to, ko apsola un tad, kad apsola. Līdz šim tā man bija gadījies tikai pirms neilga laika ar meistaru, kas remontēja vannas istabu. Pirms tam – nekad. Vienmēr cenas svārstījās atkarībā no meistara garastāvokļa. Tas pats no Dzērbenes apsolīja uztaisīt sirsniņmāju par 300 eiro, kad pabeidza, paprasīja 600, jo tie 300 esot bijuši par pašu sirsniņmājiņu bez jumta. Nezinu, par kādu muļķi viņš mani uzskatīja, bet toreiz pateicu, lai manai mājai vairs netuvojas, jo esmu ļoti nikna un neprognozējama, redzēts arī vairs nav.
Bet Mārtiņš un Reinis mani tiešām pārsteidz patīkamā ziņā. Viss notiek kā runāts. Un šis ir apliecinājums tam, ka ir vērts prasīt atsauksmes, nevis paķert pirmo, kas piesakās. Pēc vairāk nekā desmit gadiem beidzot esmu to atklājusi. Pati vien vainīga, ka neatklāju to agrāk.
Manus remontdarbus šonedēļ novērtēja arī iepriekšējā Salnēnu saimniece Sandra Breidaka. No viņas ģimenes es šo māju nopirku un kopš tās dienas esam kļuvušas par labām draudzenēm. Salnēni mūs saveda kopā un joprojām tur kopā. Sandra atveda paviesoties savus draugus, kas ilgi pirms manis vasarās te svinējuši svētkus un arī talkojuši. Biju priecīga, ka visi novērtēja – esmu laba saimniece vietai, kas viņiem bijusi tuva. Tiku arī pie fotogrāfijām, kā Salnēni izskatījie agrāk. Caur bildēm jūtama labā aura, kāda te valda.
Šī ir īpaša vieta un cilvēki, kas to veidojuši, ir bijuši īpaši.
Pati pamanījos aizbraukt uz Variņu bibliotēku pastāstīt par savu grāmatu “Meitene ar pistoli uz jumta”. Lai gan aiz loga pavasaris ar visiem lauku darbiem, daudzi cilvēki atnāca satikt mani. Viņiem bija arī sakrājušies jautājumi, ko uzdeva – gan par mani pašu, gan par politiku. Un mūžīgais jautājums, ko dzirdu pilnīgi visur – vai es ietu politikā? Nē, neietu, tā man jau gana daudz pāri nodarījusi un tagad varu to arī atklāti pastāstīt.
Bija ļoti sirsnīga tikšanās un es sasmēlos daudz prieka un spēka darbiem, kas man priekšā. Ja ne mana grāmata, es noteikti nekad nenonāktu tik jaukā vietā kā Variņi Smiltenes novadā. Tāpat kā iepriekšējā nedēļā Krimūnās pie Dobeles. Patīk man tie ceļojumi pa Latviju, iepazīstu jaunas vietas un jaunus cilvēkus. Pa ceļam paņēmu pavest kādu gabaliņu balsotāju – kundzi, kas bija braukusi uz Cēsu centru tirgot bērzu sulas. Paklausījos viņas domas par Cēsīm un uzzināju visu ko jaunu. Tiku arī pie bērzu sulas, ko viņai nebija izdevies pārdot.
Cilvēku piepildīta nedēļa man bijusi. Šodien krāsošu olas, mani lielie bērni rīt tās meklēs kā bērnībā – pagalmā zem krūmiem un visur, kur es agri tās noslēpšu. Cerot, ka Viljams nebūs pirmais, kas krāsainās olas atradīs. Priecīgas Lieldienas!
